Piecas valdības izmēģina atgriešanu Ugandā

Piecas Eiropas valdības mēģina migrācijas kontroli pārbīdīt ārpus ES teritorijas, vienā politiskā paketē saliekot patvēruma procedūras ārvalstīs un atgriešanas centrus. Taču politika, kas pašlaik faktiski top, ir šaurāka, juridiski ierobežota un vēl nav pierādījusi, ka spēj darboties.

Austrijas iekšlietu ministrs Gerhards Karners un Dānijas migrācijas ministrs Mortens Bēdskovs pagājušajā nedēļā tikās Vīnē, savu kopīgo darbu pasniedzot kā vienotu projektu, ko atbalstot arī Vācija, Nīderlande un Grieķija (OTS/BMI). Vācija un Nīderlande piešķir iniciatīvai divu lielu ES dalībvalstu politisko svaru. Grieķija kā Savienības visvairāk noslogotā dienvidaustrumu robežvalsts dod koalīcijai frontes valsts leģitimitāti, ko Vīne un Kopenhāgena vienas pašas nevarētu nodrošināt.

Ko Kopenhāgena patiesībā apspriedīs

Dānijas ministrija norāda, ka Bēdskovs 4. septembrī Kopenhāgenā sasauks visu piecu valstu ministrus, lai apspriestu atgriešanas centrus ārpus ES cilvēkiem, kuriem aizsardzība jau atteikta un kuriem nav likumīgu tiesību palikt (Dānijas Imigrācijas ministrija). Dānijas preses ziņas apraksta to pašu tvērumu: izbraukšanas centrus ārvalstniekiem bez likumīgas uzturēšanās, nevis sistēmu, kurā pirmās instances patvēruma lēmumus nodod trešajai valstij (Copenhagen Post/Ritzau).

Uganda pašlaik ir vistālāk pavirzītais iespējamais partneris. Mediju ziņās minēts pilots ar 5 000–10 000 cilvēku līdz 2027. gadam (EUobserver, ProtoThema).

Atšķirība starp abiem modeļiem ir būtiska. Patvēruma procedūras ārvalstīs nozīmē lemt svešā teritorijā, kurš atbilst bēgļa statusam. Atgriešanas centri sāk darboties tikai pēc tam, kad cilvēkam aizsardzība jau atteikta un pieņemts lēmums par izraidīšanu. Jaunā ES Atgriešanas regula, ko Eiropas Parlaments, ES tieši ievēlētais likumdevējs, jūnijā apstiprināja, ļauj dalībvalstīm pārvietot cilvēkus ar galīgu atgriešanas lēmumu uz trešo valsti, kas tam piekrīt, ja tiek ievērotas cilvēktiesības un neizraidīšanas princips, proti, aizliegums sūtīt cilvēku uz vietu, kur viņam draud vajāšana (Eiropas Parlaments). Parlaments ir atvēris juridiskas durvis, bet valdībām vēl jānoslēdz vienošanās ar uzņemošajām valstīm un jāizveido izpildes mehānisms. Kā rakstījām pēc balsojuma (To Brief), regula atļauj ideju, bet neatrisina tās grūtāko daļu.

Karnera politiskais vēstījums šo robežu izpludina. Austrija kopš 2022. gada pavasara virza patvēruma procedūru pārcelšanu ārpus Eiropas un tagad abus virzienus apvieno zem viena apzīmējuma (OTS/BMI). Šāda sapludināšana projektam piešķir plašāku skanējumu nekā tas, ko piecas valdības patlaban faktiski vienojušās virzīt.

Itālija rāda plaisu starp signālu un sistēmu

Itālijas centri Albānijā ir vienīgais līdzšinējais Eiropas mēģinājums izveidot ārējas migrācijas pārvaldības vietas. Iekšlietu ministrs Mateo Pjantedozi apgalvojis, ka tie 2025. gadā palīdzējuši īstenot 100 repatriācijas, uzstājot, ka pēc pilnas darbības sākšanas centri „kļūs par modeli Eiropai” (Il Fatto Quotidiano). Itālijas tiesas apturēja Romas sākotnējo ieceri izmantot centrus paātrinātām patvēruma procedūrām, kas balstījās drošu valstu sarakstos, un valdībai nācās Gjaderas objektu pārveidot par aizturēšanas centru, nevis patvēruma izskatīšanas vietu (Pagella Politica). Lielbritānijas Ruandas shēma sabruka līdzīga iemesla dēļ: Augstākā tiesa secināja, ka Ruandas patvēruma sistēma rada reālu risku, ka cilvēki tālāk tiks nosūtīti uz vajāšanu (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa). Simt atgriešanu (Il Fatto Quotidiano) uz visa kontinenta politiskās retorikas fona nepierāda sistēmas dzīvotspēju. Tas rāda, ka politiskais signāls ir krietni priekšā darbības spējai.

Brisele pie galda nesēž

Eiropas Komisija 13. augustā savu pozīciju formulēja skaidri: pārstāvis Gijoms Mersjē sacīja, ka Komisija neesot iesaistīta sarunās par Ugandu, nezinot par konkrētu priekšlikumu un „nobriedušus priekšlikumus” vērtēšot tikai tad, kad tie tiks iesniegti (Komisija). Šī distance ir svarīga, jo Atgriešanas regula dod principiālu juridisko pamatu, nevis gatavu sistēmu. Tā nenodrošina vienošanos ar uzņemošo valsti, efektīvu pārsūdzības kārtību Ugandā turētiem cilvēkiem, neatkarīgu uzraudzību vai risinājumu pamatproblēmai: ja noraidītā cilvēka izcelsmes valsts atsakās viņu uzņemt atpakaļ, pārvietošana uz Ugandu pārvieto aizturēšanu, bet nerada atgriešanu (CEPS).

Arī Dānijas publiski spēcīgākais arguments par šādiem centriem ir politisks un preventīvs, nevis balstīts datos par rezultātiem. Augusta politikas paziņojumos Kopenhāgena uzsvēra GPS aproces un stingrākus stimulus repatriācijai — instrumentus, kas darbojas Dānijas teritorijā, nevis pierādījumus, ka ārējie centri palielina faktisko atgriešanu skaitu (Dānijas Imigrācijas ministrija). Piecām valdībām ir politiska koalīcija, bet vēl nav operacionālas atgriešanas sistēmas. Kopenhāgenas sanāksme parādīs, vai tās spēj nosaukt uzņemošo valsti, uzrakstīt izpildāmus nosacījumus un pierādīt, ka atgriešanas centri atrisina readmisijas problēmu, kuras dēļ noraidītie pieteicēji paliek Eiropā.