Piecas valstis grib atgriešanas centrus

Dānija, Vācija, Austrija, Nīderlande un Grieķija 4. septembrī Kopenhāgenā vienojās par principiem, pēc kuriem noraidītos patvēruma meklētājus varētu nosūtīt uz centriem ārpus Eiropas. Mērķis ir panākt vienošanos ar kādu partnervalsti ap gadu miju un pirmās pārsūtīšanas sākt līdz 2027. gada beigām. Taču pēc vairākiem sarunu mēnešiem, delegāciju vizītēm un ministru braucieniem neviena uzņemošā valsts līgumu nav parakstījusi. Kopenhāgenas tikšanās pietuvināja ministrus sarunu fāzei par konkrētu vienošanos. Tādu vienošanos tā vēl nedeva.

Trīs principi, neviena līguma

Piecu valstu ministri apstiprināja trīs vadlīnijas: centriem jāsamazina neregulārā migrācija un bīstamie robežšķērsošanas maršruti, tiem jāatbilst ES un starptautiskajām tiesībām, tostarp cilvēktiesību prasībām, un tie jāveido kā abpusēji izdevīgas partnerības ar valstīm ārpus ES (SN, Kleine Zeitung). Nīderlandes ministrs Barts van den Brinks runāja par atvērtiem centriem, kuros cilvēki varētu strādāt, nevis par aizturēšanas iestādēm. Austrijas iekšlietu ministrs Gerhards Karners grupu nosauca par „īstenotājiem” — die Umsetzer — un mudināja līdz gada beigām atrast vismaz vienu partnervalsti (Heute). Karners ar šo apzīmējumu pasaka vairāk, nekā pagaidām ļauj panāktā vienošanās.

Preses konferencē netika nosaukta neviena uzņemošā valsts. Publiski meklējumi sašaurinājušies līdz minējumiem un noliegumiem. Ruandas ārlietu ministrs aģentūrai AFP apstiprināja, ka Eiropas pārstāvji augusta beigās apmeklējuši Ruandu un sarunas turpinoties, taču nesniedza ne detaļas, ne grafiku (Euractiv). Uganda, par kuru iepriekš tika ziņots kā par vienu no iespējamām favorītēm, varētu būt izkritusi no saraksta: Nīderlandes Ārlietu ministrija paziņoja, ka sadarbība ar Kampalu iesaldēta pēc represijām saistībā ar vēlēšanām (n-tv). Ne Ruanda, ne Uganda publiski nav apņēmusies šādu centru uzņemt.

Likums neatbild uz galvenajiem jautājumiem

Sarežģītākais jautājums ir atbildība: kura valsts juridiski atbild par cilvēku pēc pārsūtīšanas. Tas atlikts uz procesa vismazāk caurskatāmo posmu — nākotnes divpusējiem līgumiem, kuru tekstu neviens vēl nav redzējis.

Piecas valdības cenšas izmantot juridisku ceļu, kas vēl tikai top. Eiropas Parlaments 17. jūnijā ar 418 balsīm pret 218 apstiprināja jauno ES Atgriešanas regulu, aizstājot iepriekšējos noteikumus ar normām, kas tieši ļauj noraidītos migrantus pārsūtīt uz centriem trešajās valstīs (European Parliament). Nepavadīti nepilngadīgie ir izslēgti no šīs kārtības. Ģimenes ar bērniem nav. Eiropas Bēgļu un izsūtīto padome šo robu kritizēja, norādot, ka Eiropas Komisijas sākotnējais priekšlikums bija izslēdzis arī ģimenes ar bērniem (ECRE).

Regula vēl jāpieņem Padomē, kur par to lemj dalībvalstu valdības, un pēc tam jāpublicē. Arī pēc stāšanās spēkā tā prasīs uzņemošajām valstīm ievērot cilvēktiesības un neizraidīšanas principu — aizliegumu nosūtīt cilvēku uz vietu, kur viņam draud vajāšana vai spīdzināšana. Taču regulā nav precizēts, kas un pēc kādiem kritērijiem pārbaudīs šo prasību ievērošanu (EU Law Analysis). Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs brīdināja, ka pārsūtīšanām jābalstās obligātos riska novērtējumos, saistošā juridiskā pamatā, efektīvos tiesiskās aizsardzības līdzekļos, aizturēšanas termiņu ierobežojumos un neatkarīgā uzraudzībā katrā posmā (Council of Europe).

Vācijas Starptautisko un drošības lietu institūts SWP secina, ka nosūtītājvalstij juridiskā atbildība jāsaglabā līdz brīdim, kad katras konkrētās personas gadījumā pārbaudīts ilgtspējīgs risinājums, nevis tikai novērtēta centra darbība kopumā (SWP). Kopenhāgenas principi par to neko nesaka. Atbildes it kā jāsniedz divpusējiem līgumiem.

Koalīcija ar pretiniekiem un neapstiprinātu uzraudzību

Idejai ir politisks atbalsts: 19 ES valstu un valdību vadītāji jūnijā parakstīja deklarāciju, aicinot meklēt risinājumus trešajās valstīs (Euronews). Francija un Spānija tai atklāti iebilst. Emanuels Makrons sacīja, ka nekad neesot redzējis šādu centru darbojamies, un solīja iebilst pret ES budžeta līdzekļu izmantošanu centru finansēšanai Āfrikā. Spānijas premjerministrs Pedro Sančess šo ieceri nosauca par „trampantojo” — maldinošu ilūziju (Le Monde). Eiropas Komisija 13. augustā žurnālistiem paziņoja, ka sarunās nepiedalās un tai neesot zināms neviens konkrēts priekšlikums par centru kādā noteiktā valstī (European Commission).

Atbildības ķēde pašlaik izskatās šādi: piecas valdības pašas var risināt divpusējas sarunas, Padomei vēl jāpabeidz ES regula, tiesas var pārbaudīt katru individuālo izraidīšanu, bet uzraudzības organizācijas nevar tikt pasniegtas kā centra uzraugi, kamēr tās nav tam piekritušas. Dānijas ministrs Mortens Bēdskovs sacīja, ka centrus uzraudzīšot Starptautiskā Migrācijas organizācija un ANO Bēgļu aģentūra. ANO Bēgļu aģentūra aģentūrai AP norādīja, ka ar detaļām pie tās neviens nav vērsies. Starptautiskā Migrācijas organizācija paziņoja, ka lēmums nav pieņemts un sarunas joprojām ir izpētes stadijā (WCAX/AP). Ministri atsaucas uz uzraudzību, kuru pašas uzraugošās organizācijas vēl nav piekritušas nodrošināt.

Kopenhāgena deva grafiku un principus, kuri abstraktā līmenī nav strīdīgākā daļa. Tā nedeva būtisko: uzņemošo valsti, kas būtu gatava parakstīt līgumu, atbildības sistēmu, kas izturētu pārbaudi tiesā, un pierādījumus, ka cilvēku pārvietošana uz trešo valsti palielina reālu atgriešanu skaitu, nevis tikai padara iestrēgšanu mazāk redzamu. Kamēr „īstenotāji” nav nosaukuši valsti un publicējuši līguma noteikumus, viņi joprojām īsteno ieceri, nevis politiku.