Piecas valstis pārbauda Ruandas centru

Vācijas, Austrijas, Dānijas, Grieķijas un Nīderlandes imigrācijas ministri 4. septembrī tiksies Kopenhāgenā, lai apspriestu modeli, kuru nevienai Eiropas valdībai līdz šim nav izdevies īstenot: centru ārpus Eiropas, kur pirms izraidīšanas varētu turēt cilvēkus, kuru patvēruma lietas ir noraidītas. Grupa sevi dēvē par die Umsetzer — īstenotājiem —, un Ruanda pašlaik ir galvenā kandidātvalsts (Spiegel, UIM).

Sarunas notiek, bet parakstu vēl nav

Koalīcija kopš jūlija virzījusies ātri. Austrijas iekšlietu ministrs Gerhards Karners apstiprinājis piecu valstu darba grupas izveidi un noteicis mērķi līdz gada beigām atrast partnervalsti (OTS/BMI). Vācijas un Austrijas amatpersonas sarunas atzīst, bet partnervalsti nenosauc, atsaucoties uz konfidencialitātes vienošanos (n-tv). Ruanda klusumu pārtrauca pati: valdības pārstāve Jolande Makolo augusta sākumā sacīja, ka sarunas turpinoties, taču lēmums vēl neesot pieņemts (ECRE).

Publiski nav parādījies ne saprašanās memorands, ne finansēšanas vienošanās, ne uzņemošās valsts paraksts (Jux.news). Eiropas Komisija pie sarunu galda nesēž.

Tas nav Lielbritānijas modelis

Atšķirība no Lielbritānijas neveiksmīgā Ruandas plāna ir būtiska. Londona gribēja patvēruma meklētājus nosūtīt uz Kigali, lai viņu pieteikumus izskatītu tur. Piecu valstu modelis paredz citu kārtību: patvēruma lēmumi joprojām tiktu pieņemti Eiropā. Centrs uzņemtu cilvēkus, kuru pieteikumi jau ir noraidīti un kuriem vairs nav tiesību uzturēties Eiropā, pirms viņu izraidīšanas uz izcelsmes valstīm (ZEIT, Copenhagen Post).

Jaunais ES atgriešanas regulējums, ko Eiropas Parlaments — ES tieši ievēlētā likumdevēja institūcija — atbalstīja jūnijā, ļautu valdībām noraidītos migrantus pirms nosūtīšanas uz izcelsmes valsti pārvietot uz trešo valsti (European Parliament). Tas piecu valstu grupai dod juridisku iespēju.

Politiskā loģika ir skaidra. Eiropas valdības izdod izraidīšanas rīkojumus, kas bieži netiek izpildīti, jo izcelsmes valstis nesadarbojas, trūkst personu apliecinošu dokumentu vai beidzas aizturēšanas termiņš. Ruandas centrs teorētiski ļautu pārraut šo ciklu, cilvēkus turot ārpus Eiropas, kamēr tiek sakārtoti dokumenti.

Itālijas un Albānijas piemērs rāda tiesu problēmu

Itālijas aizturēšanas centri Albānijā ir tuvākais precedents, un tā pieredze mudina uz piesardzību. No 2024. gada oktobra līdz 2025. gada janvārim Itālijas tiesneši vairākkārt atteicās apstiprināt aizturēšanu, tādēļ pārvietošana apstājās jau pēc trim operācijām (Adnkronos). Pēc 2025. gada pārveides, kā norāda Amnesty International, neatkarīgajiem novērotājiem joprojām bija grūti piekļūt Gjadēras centram, un tika fiksētas nopietnas bažas par tiesību ievērošanu (Amnesty Italia).

Ruandas centram būtu jāsaskaras ar to pašu tiesu kontroli. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra prasa nosūtītājvalstij izvērtēt, vai personai Ruandā draud vajāšana, un pēc tam vēlreiz vērtēt risku, ja Ruanda šo cilvēku tālāk nosūta uz viņa izcelsmes valsti. Ja tiesa atzīst, ka kāds no šiem izvērtējumiem nav pietiekams, pārvietošana apstājas. ES tiesības garantē piekļuvi tiesai pirms izraidīšanas, tādēļ katra individuālā lieta var kļūt par šķērsli.

Domnīca CEPS problēmu formulē tieši: centri ārpus Eiropas paši par sevi nevienu neizraidīs. Tie pārvieto cilvēkus tālāk no Eiropas uzraudzības, bet galvenais šķērslis — panākt, lai izcelsmes valstis savus pilsoņus pieņem atpakaļ — paliek turpat (CEPS).

Ko Kopenhāgena var un nevar dot

Piecu valstu iniciatīva ir reāla. To virza konkrēti ministri, Ruanda ir apstiprinājusi kontaktus, un Dānija ir noteikusi tikšanās datumu. Tātad šis vairs nav tikai ierastais komunikē formulējums par „iespēju izpēti”. Taču Ruandas centrs var pārcelt aizturēšanu ārpus Eiropas, neradot sadarbību ar valstīm, kuras jau tagad atsakās pieņemt no Eiropas izraidāmos cilvēkus. Tiesas un neatkarīgie novērotāji modeli var apturēt vēl pirms šī dziļākā pārbaudījuma. Kopenhāgenā 4. septembrī var tapt lūgums Ruandai. Tā nevar novērst šķēršļus, kas līdz šim bloķējuši izraidīšanu no Berlīnes, Vīnes un pašas Kopenhāgenas.