Francija un Vācija izbeidz FCAS

FCAS/SCAF sabrukums Eiropai atstāj lielāku problēmu nekā neuzbūvētu iznīcinātāju. Projektam bija jāsavieno pilotējams nākamās paaudzes iznīcinātājs ar bezpilota platformām un kopīgu kaujas datu mākoni, proti, nākotnes gaisa spēku nervu sistēmu (The Guardian, The Straits Times). Tas izgāzās, jo Francija un Vācija nespēja vienoties, kam piederēs kontrole pār centrālajām tehnoloģijām.

Cīņa bija par kontroli

Parīze, Berlīne un Madride bija vienisprātis par vajadzību: Eiropai jāspēj izveidot nākotnes gaisa kaujas sistēmu, kas savieno lidmašīnas, sensorus, dronus un datus. Strīds sākās brīdī, kad politiskā ambīcija bija jāpārvērš inženiertehniskā vadībā, patentos, eksporta brīvībā un militārajā doktrīnā.

Darbs programmā tika sadalīts starp valdībām un industriālajiem „pīlāriem”. Dassault vadīja iznīcinātāja daļu, Airbus ieguva būtiskas lomas bezpilota pavadošo platformu un kaujas mākoņa izstrādē, savukārt Spānija projektā ienāca caur Indra un citiem uzņēmumiem (The Aviationist). Šis līdzsvars darbojās tikai līdz brīdim, kad kļuva skaidrs: iznīcinātājs ir visas sistēmas ass.

Pēc tam Dassault un Airbus sadūrās jautājumos par nākamās paaudzes iznīcinātāja konstrukciju, dizaina izvēlēm, darbu sadali un intelektuālo īpašumu (Le Figaro, Avio Space). Kad šis strīds iestrēga, politiskajai konstrukcijai nebija arbitra, kas spētu piespiest puses vienoties.

Francijas pozīcijai ir skaidra stratēģiska loģika. Kaujas aviācija skar kodolatturēšanu, aviācijas bāzeskuģu operācijas, ieroču eksportu un Dassault spēju saglabāties kā pilna cikla lidmašīnu projektētājam. Arī Vācijas pozīcija nav formāla. Ja Berlīnei jāfinansē liela Eiropas pārbruņošanās daļa, Vācijas industrija negribēs palikt jaunākā partnera lomā Francijas vadītā lidmašīnā.

Brisele var finansēt sadarbību, nevis komandēt

Eiropas Aizsardzības fonds var atbalstīt pētniecību un izstrādi, taču tas nevar izlemt, kam pieder iznīcinātāja arhitektūra vai kurš kontrolē eksportu (ES regula). Eiropas Komisija ar aizsardzības programmu var virzīt kopīgus iepirkumus un rūpniecisko gatavību, bet tā nevar pārvērst Dassault un Airbus vienā komandķēdē (Komisijas aizsardzības programma).

Tas pats ierobežojums attiecas uz EDIP, ierosināto Eiropas Aizsardzības rūpniecības programmu. Tās mērķis ir stiprināt Eiropas aizsardzības ražošanas bāzi un veicināt kopīgus iepirkumus, nevis sadalīt FCAS patentus vai iecelt pārnacionālu galveno darbuzņēmēju (EDIP priekšlikums). Eiropas Parlamenta vienošanās par aizsardzības gatavību var paātrināt atļauju un iepirkumu procedūras, tomēr galvenā projektēšanas vara paliek valstīm un uzņēmumiem (Eiropas Parlaments).

Tā ir būtiska mācība ES aizsardzības integrācijai. ES nauda var atalgot sadarbību un mazināt berzi. Tā nevar atcelt suverenitātes jautājumus stratēģiskā lidmašīnā: kurš to projektē, kurš to pārdod, kurš uzņemas kavēšanos un kuras valsts gaisa spēkiem ir priekšroka.

Ietekme pārvietojas citur

Francija tagad var sargāt Dassault projektēšanas varu un eksporta brīvību, taču nacionālāks ceļš palielina spiedienu uz Francijas budžetu. Parīzei paliek arī tās pašas operacionālās problēmas, kas jau nosauktas Francijas gaisa spēku debatēs: zema pamanāmība, pretinieka pretgaisa aizsardzības apspiešana un pietiekams lidmašīnu skaits augstas intensitātes karam (Ifri).

Vācija iegūst nevis lidmašīnu, bet izvēles iespējas. Airbus un Vācijas partneri ir prezentējuši Team Gen 6, Vācijas centrētu alternatīvu, kurā apvienoti aviācijas, dzinēju, sensoru un raķešu uzņēmumi (Deutschlandfunk). Berlīne var arī pirkt vairāk F-35, meklēt saiknes ar GCAP, Lielbritānijas, Itālijas un Japānas Global Combat Air Programme, vai atbalstīt Airbus vadītu Eiropas virzienu (ZEIT).

Itālijai un Leonardo tagad ir spēcīgāks arguments par labu GCAP, jo tas izskatās strukturēts, kamēr FCAS paliek neatrisināts. Edgewing, GCAP kopīgais industriālais uzņēmums, partneriem jau dod vienotu ceļu projektēšanai un izstrādei (Leonardo, BAE Systems). Vācijas piesaiste dotu projektam svaru, bet no jauna atvērtu tos pašus jautājumus par darbu sadali un kontroli.

Austrumu flangs uz šo strīdu skatās citādi. Polija formāli ir pieņēmusi pirmos F-35 un lielu iepirkumu daļu balstījusi sistēmās, kuras ātri iekļaujas NATO operācijās (Euronews Poland). Varšavai un vairākiem kaimiņiem spēja, kas pienāk laikus, ir vērtīgāka par autonomiju, kas iestrēgst.

Atklāts paliek jautājums, vai Eiropa vēl var saglabāt tos slāņus, kas bija ap neizdevušos lidmašīnu. Jauns Francijas un Vācijas gaisa aizsardzības datu projekts liecina, ka Parīze un Berlīne varētu mēģināt nosargāt daļu kopīgās digitālās arhitektūras (Global Banking & Finance). Arī kaujas mākonis kādā formā var izdzīvot pēc iznīcinātāja virziena sabrukuma (Onet).

FCAS sabruka tāpēc, ka Eiropa projektam uzlika politisku simboliku, pirms Francija un Vācija bija vienojušās par īpašumtiesību noteikumiem. Nākamais lielais aizsardzības projekts nonāks pie tā paša testa. Francijas un Vācijas atbilde noteiks, vai Eiropas aizsardzības integrācija būvē ieročus vai pārsvarā finansē strīdus par to, kurš drīkst vadīt.