Francija un Itālija virza Libānas koalīciju

Emanuels Makrons un Džordža Meloni šonedēļ Antibā vienojās virzīt daudznacionālu koalīciju, kas pēc 2026. gada 31. decembra, kad beidzas UNIFIL jeb ANO miera uzturēšanas spēku Libānā mandāts, varētu pārņemt drošības klātbūtni valsts dienvidos (Daily Sabah, UN News). Parīze un Roma to pamato ar vajadzību nepieļaut „bīstamu drošības vakuumu” Libānas dienvidos. Sarežģītākais jautājums ir cits: vai vēl kāda Eiropas galvaspilsēta juridiski, politiski un praktiski vispār var šādai misijai pievienoties.

Divi plāni, viena birka

Makrona un Meloni formulējums ir plašs: koalīcija sadarbībā ar ES un ANO, kuras mērķis būtu stiprināt Libānas suverenitāti (Euronews). Eiropas Ārējās darbības dienesta piedāvājums ir šaurāks: trīs gadu civilmilitāra misija, kas konsultētu un apmācītu Libānas bruņotos spēkus robežu drošībā, novērošanā un jūras aizsardzībā (Devdiscourse, LBC Group).

Atšķirība ir būtiska. Apmācību misiju mājās var skaidrot kā atbalstu. Bruņota miera uzturēšanas klātbūtne parlamentiem nozīmē lēmumu par iespējamiem kritušajiem. ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs ir piedāvājis vairākus variantus — no aptuveni 2 000 līdz vairāk nekā 5 500 uniformētu ANO darbinieku pamiera uzraudzībai un Libānas armijas atbalstam (UN News). Tas, vai pēctecis būs ANO operācija, ES misija vai gribas valstu koalīcija, maina juridisko pamatu, kas vajadzīgs katrai iesaistītajai valstij. Francijas un Itālijas iniciatīva ne vien aizstāj iespējamu pārveidotu ANO klātbūtni, bet arī konkurē ar to.

Iekšpolitiskās slēdzenes

Katrai Eiropas valstij, kas varētu dot karavīrus, ir savi juridiskie vārti.

Īrija ir skaidrākais piemērs. Īrijas likums prasa trīs apstiprinājumus ārvalstu misijām, kurās piedalās vairāk nekā 12 karavīru: valdības, Dāila jeb parlamenta apakšpalātas un ANO mandāta piekrišanu. Kabinets ir apstiprinājis likumprojektu, kas ANO prasību atceltu, taču tas vēl nav pieņemts parlamentā un jau sastop pretestību valdošās partijas Fianna Fáil deputātu vidū (RTÉ, Irish Examiner). Ja nākamā misija nebūs ANO operācija, Īrija pēc pašreizējiem noteikumiem tajā nevar piedalīties. Tas dod Drošības padomei, tostarp veto tiesības izmantojošajai Krievijai un Ķīnai, netiešu ietekmi pār Īrijas krīžu pārvaldības izvēlēm.

Vācija no UNIFIL iziet. Bundestāgs Vācijas dalību pagarināja pēdējo reizi, paredzot pakāpenisku izbeigšanu līdz 2027. gada vidum (Deutschlandfunk). Jaunai bruņotai izvietošanai būtu vajadzīgs jauns parlamenta mandāts un skaidrs starptautisko tiesību pamats. Berlīne ir norādījusi, ka pirms atkārtotas apņemšanās tai jāredz „dzīvotspējīga politiski militāra kopējā koncepcija” (Bundesregierung). Tas nozīmē definētu misiju, izejas ceļu un spēku aizsardzības plānu.

Spānijai, kurai UNIFIL sastāvā pašlaik ir aptuveni 650 karavīru, ir operacionāla pieredze, taču arī tai izvietošanai vajadzīgs Kongresa apstiprinājums (Infobae/EFE). Oficiāla Madrides nostāja par Francijas un Itālijas priekšlikumu publiski nav izskanējusi.

No kurienes spēki darbotos

Kipra šo plānu pārvērš no Libānas jautājuma par jautājumu, no kurienes Eiropa austrumu Vidusjūrā spēj reāli projicēt militāru klātbūtni. Nikosija aizsardzības partnerībā ar Franciju modernizē militāro infrastruktūru, veidojot salu par loģistikas bāzi reģionālām operācijām (Cyprus Mail). Jebkura Eiropas misija pie Libānas, visticamāk, būtu atkarīga no Kipras infrastruktūras apgādei un evakuācijai.

Tas rada berzi ar Turciju. Operācijas no Kipras pieskaras Ankaras neatrisinātajam strīdam par salu un plašākām pretenzijām austrumu Vidusjūrā. Turcija, visticamāk, uz Kiprā balstītu Eiropas misiju raudzītos nevis kā uz stabilizāciju, bet kā uz Francijas un tās sabiedroto pastāvīgas reģionālas pozīcijas nostiprināšanu.

Kas paliek neatbildēts

Kopš marta nogalināti septiņi UNIFIL miera uzturētāji. Drošības padome ir pieņēmusi rezolūciju par atbildību noziegumos pret miera uzturētājiem, norādot, ka uzbrukumi var tikt kvalificēti kā kara noziegumi (UN Press). Šī zaudējumu bilance ietekmēs katru parlamenta balsojumu par pēcteces misiju.

Sešus mēnešus pirms UNIFIL mandāta beigām Francijas un Itālijas koalīcijai jāatbild uz jautājumu, ko samiti neatrisina: kura valsts sūtīs karavīrus uz Libānas dienvidiem bez ANO zilās ķiveres, ar kādu juridisko pamatu, ar kādiem spēka lietošanas noteikumiem un kam būs jāuzņemas atbildība, ja misija noies greizi. Eiropai ir iecere. Tai vēl nav spēku, mandāta un skaidras atbildības ķēdes.