Francijas 5.2% deficīts satrauc SVF

Budžeta deficīts 5,2 % no IKP (SVF). Valsts parāds 3,54 triljoni € (Eurostat, INSEE). Desmit gadu aizņemšanās likme tuvu 4 % (IG). Starptautiskais Valūtas fonds 22. jūlijā publicēja ikgadējo Francijas ekonomikas novērtējumu, un secinājums ir tiešs: plaisa starp valsts izdevumiem un ieņēmumiem nesamazinās (Bloomberg). SVF prognozē, ka 2026. gadā Francijas deficīts būs 5,2 % no IKP — vairāk nekā valdības pašas noteiktais 5 % mērķis un gandrīz tikpat, cik 2025. gadā, kad tas bija 5,1 %. Tikai pirmajā ceturksnī valsts parāds pieauga par 75,6 miljardiem €, sasniedzot 117,6 % no IKP. Pirms diviem gadiem šis rādītājs bija 112,6 %.

Tas būtu mazāk bīstami, ja Francija joprojām varētu aizņemties lēti. Taču aizņemšanās izmaksas ir strauji kāpušas.

Kā augstākas ienesīguma likmes apēd budžetu

Francijas desmit gadu valdības obligāciju ienesīgums — procentlikme, ko investori prasa par aizdevumu Parīzei uz desmit gadiem — ir ap 3,93 %. Starpība ar Vācijas aizņemšanās izmaksām pieaugusi līdz aptuveni 80 bāzes punktiem, proti, procentpunkta simtdaļām; iepriekš tā bija ap 60 bāzes punktiem (FAZ). Investori par aizdevumiem Francijai tagad prasa skaidri izmērāmu piemaksu.

Šī piemaksa ātri pārvēršas budžeta izdevumos. BNP Paribas aplēsusi: ja aizņemšanās izmaksas saglabāsies pašreizējā līmenī, papildu procentu maksājumi aprīs ap 60 % no 2027. gada budžetā plānotā izdevumu pieauguma (BNP Paribas). No katriem desmit eiro, ko Francija būtu varējusi novirzīt slimnīcām, skolām vai aizsardzībai, seši aizietu obligāciju turētājiem.

Valdība šo spiedienu atzīst. Ekonomikas ministrs Rolāns Leskīrs 5 % deficīta mērķi nosaucis par grūti sasniedzamu; budžeta ministrs Davids Amjels teicis, ka papildus jau pieņemtajiem 6 miljardu € ārkārtas ietaupījumiem jāatrod vēl 3 miljardi € samazinājumos (Euronext/Reuters). SVF prasa stingrāku kursu: līdz 2029. gadam katru gadu jāpanāk izdevumu samazinājumi vai nodokļu ieņēmumu palielinājumi aptuveni 0,8 % no IKP apmērā, neskaitot ekonomikas cikla ietekmi — ekonomisti to sauc par strukturālo korekciju (SVF). Ja ekonomikas izaugsme šogad prognozēta tikai 0,6 % (Boursorama), šādu mērķi nevar sasniegt tikai ar mazāk sāpīgiem tehniskiem labojumiem. Tas nozīmē samazinājumus pakalpojumos, uz kuriem cilvēki paļaujas.

Kāpēc eirozona tam seko

Francija ir eirozonas otrā lielākā ekonomika. Augstākas Francijas aizņemšanās izmaksas automātiski nepaceļ likmes Madridē vai Romā. Tomēr tās maina investoru skatījumu uz risku visā eirozonā un sašaurina Eiropas Centrālās bankas manevra iespējas. ECB nosaka procentlikmes 20 eirozonas valstīm, arī Latvijai.

ECB 2022. gadā izveidoja aizsardzības instrumentu gadījumiem, kad spriedze obligāciju tirgos traucē monetārās politikas darbību (ECB). Francijas obligāciju starpības šo instrumentu nav iedarbinājušas. Taču, ja liela dalībvalsts zaudē fiskālo uzticamību, ECB kļūst grūtāk pamatot straujāku procentlikmju samazināšanu.

Kopš 2024. gada jūlija Francija atrodas ES pārmērīga budžeta deficīta procedūrā — formālā procesā, ko sāk, ja valsts deficīts pārsniedz 3 % no IKP. Tajā pašā procedūrā ir vēl sešas dalībvalstis (ES Padome). Asākais salīdzinājums ir ar Itāliju. Francijas un Itālijas aizņemšanās izmaksas tuvojas viena otrai, un Itālijas ekonomikas ministrs Džankarlo Džordžeti gaida, ka Itālija no savas deficīta procedūras izies pirms Francijas (Il Messaggero). Valstij, kas ilgi aizņēmās tuvāk Vācijas, nevis Itālijas likmēm, šī nobīde parāda, kā tirgi tagad vērtē Francijas fiskālo risku.

Strīds par to, kur kritīs Francijas taupīšanas pasākumi, jau kļūst konkrēts: lielāki pacientu līdzmaksājumi, mazākas kompensācijas par zālēm, pasākumi, kas lielāku izmaksu daļu pārliktu uz mājsaimniecībām ar lielākajām veselības aprūpes vajadzībām (Le Figaro). Ekonomists Olivjē Blanšārs uzskata, ka Francijas parāda stabilizēšanai ieņēmumu un izdevumu starpība pirms procentu maksājumiem jāsamazina par aptuveni 120 miljardiem €, un ka pats Francijas budžeta process palielina parāda krīzes risku (Le Monde).

Francija risina sarunas parastajos ES fiskālo noteikumu ietvaros, nevis lūdz glābšanas programmu. Taču tai ir uzticamības problēma, un vilcināšanās jau kļūst dārgāka. Katrs ceturksnis bez korekcijas palielina deficītu, audzē procentu maksājumus un sašaurina izvēli par to, kas maksās: pacienti ar lielākiem veselības izdevumiem, sabiedriskā sektora darbinieki un iestādes ar saspiestiem budžetiem vai nākamie nodokļu maksātāji, kuriem paliks lielāks parāds.