Francijas kodolspējīgie iznīcinātāji trenējas Vācijā

16. jūlijā Nērvenihas aviobāzē pie Ķelnes blakus nostājās divi Francijas „Rafale” un divi Vācijas „Eurofighter” iznīcinātāji. „Rafale” var nest kodolieročus. „Eurofighter” nevar. Kopīgajās mācībās abas puses trenēja degvielas uzpildi gaisā un operatīvo koordināciju. Tās bija pirmās šāda veida mācības pēc marta politiskās vienošanās starp Emanuelu Makronu un Frīdrihu Mercu, kurā Francija piedāvāja partneriem ciešāku iesaisti lidmašīnās, sensoros, brīdināšanas sistēmās un mācībās, kas padara tās kodolatturēšanu praktiski izmantojamu (t-online, Le Monde). Vācija rudenī plānojot piedalīties arī Francijas kodolmācībās (Deutsche Welle, Upday).

Šim solim ir nozīme, taču tā robežas ir skaidras. Vācija nekļūst par kodolvalsti. Tā tuvojas konvencionālajai militārajai infrastruktūrai ap Francijas atturēšanas sistēmu: agrīnās brīdināšanas datiem, pretgaisa aizsardzībai, degvielas uzpildei gaisā. Lēmums par kodolieroču izmantošanu paliek tikai Francijas rokās.

Ieroci kontrolē Francija. To nosaka konstitūcija.

Francijas konstitucionālajā sistēmā kodolarsenāla vadība pieder prezidentam (Conseil constitutionnel). Makrons 2020. gada doktrīnas runā sacīja, ka Francijas „vitālajām interesēm” ir arī Eiropas dimensija, taču viņš neizveidoja kopīgu lēmumu pieņemšanu par kodolieroču palaišanu (Elizejas pils, 2020. gada 7. februāris).

Arī Vācijai ir stingra juridiska robeža. Kodolieroču neizplatīšanas līgums liedz valstīm bez kodolieročiem tos saņemt vai iegūt kontroli pār tiem (ANO līguma teksts). Berlīne publiski apstiprinājusi, ka sadarbība ar Franciju nemaina ne Vācijas bezkodolvalsts statusu, ne tās lomu NATO kodoldalīšanas mehānismā, kuru vada ASV (Vācijas valdība).

Praksē 2026. gada soļi pārvērš agrākos Francijas piedāvājumus sanāksmēs un mācībās: Francijas un Vācijas kodoljautājumu vadības grupā, kopīgās mācībās un integrētās pretraķešu aizsardzības koalīcijā, ko Parīze raksturo kā „tīri aizsardzības” projektu (Elizejas pils, 2026. gada 13. jūlijs). Vācija iegūst konsultācijas un vietu konvencionālajā brīdināšanas arhitektūrā. Ne kodolgalviņas. Ne palaišanas kodu.

Austrumu sabiedrotie grib spējas, ne doktrīnu

Polija atbalsta Eiropas aizsardzības pastiprināšanu, bet neuzskata to par aizvietojumu ASV kodollietussargam. Ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis nākotnes ASV lomu salīdzināja ar „kavalēriju aiz pakalna” — tā joprojām ir stratēģiski vajadzīga, pat ja nav tik redzami klātesoša (Bankier). Varšava ir izveidojusi savu vadības grupu ar Parīzi un pēta iespēju izvietot Francijas ieroču noliktavas Polijā, taču vienošanās vēl nav (Rzeczpospolita).

Somijas aizsardzības ministrs Anti Hekenens Francijas kodolvairogu Eiropai nosauca par „milzīgu, vairākas desmitgades ilgu projektu” (Yle). Helsinkiem lielāka vērtība ir Francijas konkrētajai karavīru klātbūtnei NATO priekšējās aizsardzības spēkos Somijā, nevis Parīzes doktrinālajiem solījumiem.

Itālija rāda, kur beidzas koalīcijas entuziasms. Roma uzņem ASV kodolieročus NATO kodoldalīšanas sistēmā, kurā ASV saglabā kontroli pār ieročiem, bet Eiropas sabiedrotie piedalās politiski. Tāpēc jautājums, kādas lēmuma tiesības Francija patiesībā piedāvā, Itālijai nav teorētisks (NATO). Premjerministre Džordža Meloni Parīzes samitu izlaida, bet ārlietu ministrs Antonio Tajāni tajā piedalījās, pievienojoties pretraķešu aizsardzības koalīcijai, vienlaikus saglabājot distanci no Makrona centieniem Francijas kodolspējas pasniegt kā Eiropas vairogu (Euronews Italy). Romas signāls ir skaidrs: sadarboties pretgaisa aizsardzībā, bet nepievienoties Francijas vadības pretenzijai Eiropas atturēšanā.

Demonstrācija uz rūpnieciskas neveiksmes fona

Atturēšanas demonstrācijai ir arī politiska funkcija. Jūnijā Francija un Vācija pēc gadiem ilga strupceļa starp „Airbus” un „Dassault” atteicās no kopīgā sestās paaudzes iznīcinātāja projekta FCAS (IRIS, Le Monde). Dažas dienas pirms Nērvenihas mācībām Mercs izvēlējās pirkt ASV „Tomahawk” raķetes tālas darbības triecieniem, vēl vairāk kaitinot Parīzi. Kodoljautājumu sadarbība aizpilda tukšumu, ko atstājusi rūpnieciskā neveiksme: tā ļauj rādīt, ka Francijas un Vācijas attiecībās joprojām ir stratēģisks saturs, pat ja aizsardzības industrijas virziens ir sabrucis.

Marta vienošanās nav publiskota kā formāls teksts. Sabiedrība redz mācības, runas un koalīcijas, bet nevar pārbaudīt, kādas konsultāciju procedūras un robežas patiesībā nolīgtas. Francija var padarīt savu atturēšanu eiropeiskāku praksē, bet ne komandvadībā. Makronam un Mercam jāizskaidro, ko konsultācijas nozīmē, pirms sabiedrotajiem tiek prasīts tās uztvert kā drošības garantiju.