Francijas algu caurskatāmība gaida parlamentu

Francijas darba meklētāji pagaidām vēl neiegūs tiesības redzēt algu diapazonu pirms pieteikšanās vakancei. Arī Francijas darba ņēmēji joprojām nevarēs prasīt darba devējam sadalījumu pēc dzimuma par to, cik pelna cilvēki salīdzināmos amatos. Darba ministrs Žans Pjērs Farandū 25. augustā paziņoja, ka likumprojekts, ar kuru Francijas tiesībās jāievieš ES Darba samaksas pārredzamības direktīva, Ministru padomē nonāks 2026. gada 9. septembrī — gandrīz trīs mēnešus pēc tam, kad Francija nokavēja ES noteikto 7. jūnija ieviešanas termiņu (Boursorama/AFP, Les Echos). Kavēšanās ir būtiska tāpēc, ka Francijā nevienlīdzīga darba samaksa jau ir aizliegta. Trūkst nevis principa, bet instrumentu, kas ļautu darbiniekiem nevienlīdzību pamanīt pirms tiesvedības.

Ko Francijas likums jau paredz — un kur tas apklust

Francija nesāk no nulles. Darba devējiem jānodrošina vienāda samaksa par vienādu darbu, un uzņēmumiem ar vismaz 50 darbiniekiem jau tagad ik gadu jāpublicē dzimumu līdztiesības indekss 100 punktu skalā; ja rezultāts ir zem 75 punktiem, jāveic korektīvi pasākumi (Éditions Tissot, Legifrance). Darba ņēmēji var tiesā apstrīdēt diskrimināciju atalgojumā, un Francijas tiesības jau daļēji pārliek pierādīšanas nastu uz darba devēju: prasītājam jāuzrāda fakti, kas ļauj pieņemt diskriminācijas iespējamību, bet darba devējam pēc tam jāpamato atšķirība (Service-Public).

Taču informācija, kas šīs tiesības padara praktiski izmantojamas, nav pieejama. Darba devējiem nav pienākuma kandidātiem norādīt algu diapazonu, nav aizlieguma prasīt, cik kandidāts pelna pašreizējā vai iepriekšējā darbā, un darbiniekiem nav tiesību pieprasīt vidējo atalgojumu salīdzināmos amatos, sadalītu pēc dzimuma (Ogletree Deakins France, Entreprendre.Service-Public). Tiesības uz vienādu samaksu pastāv, bet darbiniekam ir grūti noskaidrot, vai tās tiek ievērotas.

Ko mainītu direktīva

ES direktīva, par kuru dalībvalstis vienojās 2023. gadā, maina darbinieku piekļuvi informācijai divos brīžos: pirms pieņemšanas darbā un jau esošās darba attiecībās (Direktīva (ES) 2023/970).

Pieņemot darbā, darba devējiem jāatklāj attiecīgā amata atalgojuma diapazons un kandidātiem nedrīkst prasīt informāciju par iepriekšējo algu. Tas maina sarunu sākumpunktu: alga vairs netiek piesaistīta tam, cik cilvēks pelnījis līdz šim, bet darba devējam jāpasaka, cik konkrētais darbs uzņēmumā ir vērts (Eiropas Komisija).

Darba vietā jebkurš darbinieks var pieprasīt apkopotus atalgojuma datus par cilvēkiem, kuri veic vienādu vai līdzvērtīgu darbu, sadalījumā pēc dzimuma. Runa nav par kolēģu algu lapiņām, bet par vidējiem rādītājiem attiecīgās kategorijās. Ja dati rāda vismaz 5 % atšķirību kādā darbinieku kategorijā un darba devējs to nevar objektīvi pamatot, kļūst obligāts kopīgs novērtējums ar darbinieku pārstāvjiem. Tas nozīmē, ka vadībai jāapsēžas pie viena galda ar darbinieku pārstāvjiem, jānosaka atšķirību cēloņi un jāvienojas par labojumiem (Dairia Avocats).

Francijas projekts dažās daļās varētu iet tālāk par ES minimumu, piemērojot pienākumus jau no 50 darbiniekiem, lai gan direktīvas ziņošanas slieksnis ir 100 darbinieki. Arodbiedrības zemāko slieksni vērtēja pozitīvi, bet kritizēja lēnākus aprēķinu ciklus mazākiem uzņēmumiem (TPE Actu).

Kas ir pakļauts riskam, un kurš var rīkoties

Nokavētais termiņš nenozīmē, ka visi Francijas darba devēji 8. jūnijā automātiski pārkāpa jaunus pienākumus. ES direktīvas parasti jāievieš nacionālajos likumos, pirms tās tieši saista privātus uzņēmumus. Kamēr Francija nav pieņēmusi likumu, jaunās pārredzamības prasības pret privātiem darba devējiem nav izpildāmas (Morgan Lewis, Noerr).

Risks gulstas uz Francijas valsti. Eiropas Komisija var vērsties pret Franciju ES Tiesā par termiņa nokavēšanu un tajā pašā lietā lūgt piemērot finanšu sankcijas. Komisija šādu ceļu jau izvēlējās 2026. gada jūlijā, kad vērsās pret Franciju, Īriju, Spāniju un Nīderlandi par kavētu NIS2 kiberdrošības direktīvas ieviešanu (Eiropas Komisija).

Tālākā procedūra iet caur vairākām institūcijām. Farandū 9. septembrī iesniegs likumprojektu valdībā. Pēc Ministru padomes apstiprinājuma tas nonāks parlamentā, kur teksts jāpieņem gan Nacionālajai asamblejai, gan Senātam. Tikai pēc likuma stāšanās spēkā jaunās informācijas tiesības kļūs par instrumentu, ko Francijas darbinieks var izmantot pret privātu darba devēju. Komisija var sodīt Franciju par kavēšanos, bet tā nevar tieši likt Francijas uzņēmumam publicēt algu diapazonu.

Vācijas pieredze ar jau spēkā esošu algu pārredzamības likumu rāda, ka arī pēc likuma pieņemšanas rezultāts nav automātisks. Saskaņā ar IAB, Vācijas federālo darba tirgus pētniecības institūtu, tikai 4 % tiesīgo darbinieku jebkad izmantojuši informācijas pieprasīšanas tiesības, un pētnieki nav konstatējuši izmērāmu ietekmi uz atalgojuma nevienlīdzību uzņēmumos, uz kuriem likums attiecas (IAB-Forum). Tiesībām uz datiem ir nozīme tikai tad, ja darbinieki par tām zina, darba devēji amatus klasificē godīgi un inspektori vai tiesas spēj rīkoties, kad skaitļi atklāj nepamatotu atšķirību.

Francijas kavēšanās neatceļ tiesības uz vienādu samaksu. Tā atliek pierādījumus, kas darbiniekiem vajadzīgi, lai pārbaudītu, vai šīs tiesības praksē kaut ko nozīmē.