Iesaldētā ES nauda palielina Ungārijas deficītu

Ungārijas valdības deficīts — starpība starp valsts ieņēmumiem un izdevumiem — šogad sasniegšot 7,5 % no IKP, vēsta Portfolio, atsaucoties uz Finanšu ministrijas pašas vērtējumu. Bez koriģējošiem pasākumiem deficīts būtu pieaudzis līdz 8,3 %. Abi rādītāji vairāk nekā divkārt pārsniedz ES 3 % robežu.

Tas nav pēkšņas krīzes rezultāts. Pamatā ir ieilgušas politiskas domstarpības. Budapešta bija rēķinājusies ar miljardiem eiro no ES Atveseļošanas fonda, taču šī nauda joprojām ir iesaldēta, jo valdība nav izpildījusi Briseles prasības tiesiskuma jomā. Tāpēc Ungārija turpina finansēt projektus, kuriem bija jāsaņem ES nauda, bet rēķinu sedz ar savu aizņemšanos.

Kā bloķētas atmaksas kļūst par parādu

ES Atveseļošanas un noturības mehānisms (RRF), bloka pēcpandēmijas atveseļošanas fonds, darbojas pēc principa: vispirms valsts tērē, pēc tam saņem atmaksu. Valdības sākotnēji izmaksā naudu pašas, un Eiropas Komisija to atmaksā tad, kad pārbaudījusi, ka saskaņotās reformas ir izpildītas (Eiropas Komisija, Regula 2021/241).

Ungārijas gadījumā šīs atmaksas ir bloķētas. Komisija noteica 27 nosacījumus, kas skar tiesu neatkarību, korupcijas apkarošanu un publisko iepirkumu reformu, pirms valstij varētu izmaksāt jebkādus RRF līdzekļus (Komisija). Atsevišķi Padome ar ES budžeta aizsardzības mehānismu iesaldēja 6,3 mljrd. € jeb 55 % no saistībām trijās kohēzijas programmās (Padome).

Praktiskās sekas redzamas divos skaitļos. Portfolio, atsaucoties uz Finanšu ministrijas datiem, raksta, ka RRF naudas nepieejamība vien veido aptuveni 1,1 procentpunktu no IKP deficīta starpības. Vienkārši sakot: apmēram viena septītā daļa no visa Ungārijas deficīta radusies tāpēc, ka Budapešta gaidīja, ka Brisele atmaksās izdevumus, kurus Brisele šobrīd atsakās segt. Ja līdzekļi tomēr tiktu izmaksāti, ministrija sagaida bilances uzlabojumu par aptuveni 0,5 procentpunktiem (Portfolio). Telex/G7 secinājums ir tiešāks: bez ES līdzekļiem deficīts būtu pārsniedzis 8 %.

Ja valdība turpina maksāt par projektiem, pirms ES ir pārskaitījusi naudu, šo starpposmu kādam jāfinansē. Ungārijas valsts kase emitē vairāk parāda, izmanto rezerves vai novirza finansējumu caur valsts struktūrām. Politisks strīds par tiesu reformām pārvēršas konkrētās aizņemšanās izmaksās.

Kas maksā par strīdu

Būvniecības uzņēmumi, pašvaldības un projektu izpildītāji turpina saņemt naudu. Politiķi izvairās no redzamas politiskas neveiksmes — ES atbalstītu projektu apstāšanās uz vietas. Tie ir īstermiņa ieguvēji.

Izmaksas uzņemas Ungārijas nodokļu maksātāji. Lielāka valdības aizņemšanās nozīmē lielākus procentu maksājumus, kas budžetā konkurē ar sabiedriskajiem pakalpojumiem. Ungārijas centrālā banka MNB valsts aizņemšanās cenu tieši sasaista ar procentlikmēm ekonomikā kopumā (MNB). Kad valdībai par obligāciju pārdošanu jāmaksā vairāk, bankas pārceno arī uzņēmumu un mājsaimniecību kredītus.

Papildu spiedienu rada forints. Ja investori bloķētās ES atmaksas uztver nevis kā laika nobīdi, bet kā ilgstošu politisku risku, viņi prasa augstāku ienesīgumu par aizdošanu Ungārijai vai samazina ieguldījumus forinta aktīvos. Eiropas Centrālā banka norāda, ka valūtas kursus ietekmē procentlikmju atšķirības starp valstīm un investoru uzticēšanās (ECB). Vājāks forints sadārdzina importu un ietekmē cenas, ko ikdienā maksā Ungārijas mājsaimniecības.

Polija parāda kavēšanās cenu

Tuvākais piemērs ir Polija. Varšavas atveseļošanas plāns tika aizkavēts aptuveni divus gadus tiesiskuma strīda ar Briseli dēļ. Līdz 2026. gada jūnijam Polija bija saņēmusi 34,15 mljrd. € jeb apmēram 62 % no tai paredzētā finansējuma, kad politiskās attiecības bija uzlabojušās (Bankier, Strefa Inwestorów). Polijas pieredze rāda, ka kavēšanās maksā arī tad, ja nauda beigās pienāk, jo valdībai pa šo laiku jāaizņemas un jāmaksā procenti par pārejas finansējumu.

Rumānija izgaismo tirgus pusi. Tās centrālā banka brīdinājusi, ka finanšu stabilitātes riski joprojām ir paaugstināti, Rumānijai uzturot vienu no lielākajiem deficītiem ES (Digi24). Obligāciju investori jau prasa augstāku ienesīgumu par aizdošanu Bukarestei nekā citām lielām Centrāleiropas valdībām (Bursa). Ungārija riskē nonākt tajā pašā kategorijā: valsts, kuras fiskālā uzticamība kļūst par pastāvīgu jautājumu, nevis īslaicīgu budžeta problēmu.

Ungārijas deficīts automātiski nepārnesas uz kaimiņvalstīm. Taču investori reģiona fiskālo disciplīnu vērtē salīdzinoši, un valsts, kas aizņemas, lai aizpildītu robu, kuru varētu slēgt ar juridisko nosacījumu izpildi, izskatās citādi nekā valsts, kas aizņemas investīcijām. Atklāts paliek jautājums, vai Budapešta šos nosacījumus izpildīs vai turpinās maksāt par izvairīšanos no tiem.