Vācu-nīderlandiešu štābs pārņem Baltiju

1. jūlijā Vācijas un Nīderlandes militārais štābs Minsterē pārņem taktisko komandvadību pār Igaunijas un Latvijas sauszemes spēkiem. Līdz šim par visu NATO ziemeļaustrumu flangu atbildēja Polijā izvietotais korpuss (ERR, Valgas pašvaldība). NATO ir pārzīmējusi atbildības robežas šajā frontes posmā. Tas nozīmē pāreju no politiska solījuma par solidaritāti uz jautājumu, vai militārā sistēma krīzē spēj darboties pietiekami ātri.

Divi korpusi, divas atšķirīgas problēmas

1. Vācijas un Nīderlandes korpuss ir divu valstu štābs, kas spēj vadīt līdz 50 000 karavīru. Tagad tā atbildībā būs plānošana, mācības un ātra sabiedroto spēku integrācija Igaunijas un Latvijas sektorā (ERR). Iepriekšējais komandvadības turētājs, Daudznacionālais korpuss „Ziemeļaustrumi” Ščecinā, Polijā, turpinās atbildēt par Lietuvu un Poliju.

Iemesls ir praktisks: vienam štābam bija pārāk liela teritorija, lai to pārvaldītu ar pietiekamu skaidrību. Igaunijai un Latvijai ir gara robeža ar Krieviju. Lietuvai un Polijai galvenais risks saistīts ar Suvalku koridoru, šauru sauszemes joslu, kas Baltijas valstis savieno ar pārējo NATO, kā arī ar Baltkrievijas virzienu (Defence24). Tās nav vienas un tās pašas militārās problēmas, un tām vajadzīgi atšķirīgi plāni.

NATO atturēšanas modelis tieši šādu iepriekš sadalītu reģionālo plānošanu liek augstāk par vispārīgu alianses retoriku (NATO). Polijai šī maiņa nav atkāpšanās, bet koncentrēšanās. Ščecinas korpusa komandieris ģenerālis Darjušs Parilaks savu šaurāko sektoru raksturo kā precīzāku uzdevumu, savukārt Polijas mediji reorganizāciju sasaista ar brīdinājumiem par iespējamām Krievijas provokācijām pret Baltijas valstīm vai pašu Poliju (Rzeczpospolita).

Vācijas dubultais slogs

Berlīne vienlaikus uzņemas korpusa līmeņa komandvadību Igaunijai un Latvijai un veido pastāvīgu brigādi Lietuvā. 45. brigādi līdz 2027. gada beigām plānots izvietot pie Pabrades, aptuveni 20 kilometru no Baltkrievijas robežas, ar apmēram 4 800 karavīriem (Lrytas).

Pašlaik tur ir tikai ap 1 800 cilvēku. Aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir atzinis, ka ar aktīvajiem spēkiem vien nepietiek un Vācijai jāstiprina rezerves (BMVg, ZEIT). Korpusa štābs uzlabo plānošanu un reakcijas ātrumu, taču tas neatrisina personāla, pretgaisa aizsardzības, kā arī pārvietošanai gatavu karavīru un tehnikas trūkumu (Militarnyi). Vācija uzņemas redzamu līderību brīdī, kad tās spēja šo līderību ilgstoši uzturēt vēl tikai tiek būvēta.

Kas drīkst dot pavēli un kad

Komandvadības nodošanas ceremonija notiek Valgā/Valkā, pilsētā, ko sadala Igaunijas un Latvijas robeža. Simbolika ir precīza. Saturs ir sarežģītāks.

NATO publiskā valoda nepaskaidro, kurš krīzes brīdī drīkst dot kādu pavēli. Oficiālajos aprakstos brīvi lietots jēdziens „taktiskā komandvadība”, taču publiski nav pieejams pilnvaru nodošanas dokuments, kas precizētu 1. Vācijas un Nīderlandes korpusa mandāta robežas (ERR, Shortl). Saskaņā ar Ziemeļatlantijas līgumu katras dalībvalsts valdība joprojām lemj, kad tās spēkus drīkst izmantot (NATO). Krīzē tieši šī pāreja no nacionālās uz sabiedroto komandvadību kļūst par ātruma ierobežojumu.

Otrs robs ir abu korpusu koordinācija. Ja Krievija vienlaikus radītu spiedienu uz Igauniju un Latviju, kā arī Suvalku koridoru, publiski pieejamie NATO, valstu aizsardzības ministriju un korpusu materiāli nepaskaidro, kā abi štābi darbotos vienotas operācijas ietvarā. Latvija joprojām norāda uz pretgaisa aizsardzības un pretdronu spēju trūkumiem kā tiešiem draudiem (news.inbox.lv). Ātrāka komandķēde palīdz tikai tad, ja aiz tās ir reāli spēki.

Reorganizācija rāda, ka NATO austrumu flanga problēma vairs nav tikai sabiedroto solījums aizstāvēt Baltijas valstis. Izšķiroši būs tas, vai komandpilnvaras, spēku gatavība un nacionālo valdību politiskā atļauja krīzes brīdī sakrīt vienā laikā un pietiekami ātri.