Vācija nokavē algu caurskatāmības termiņu

2026. gada 7. jūnijā beidzās termiņš, ko pamanīja maz darbinieku un ko vairāku valstu valdības neievēroja. Direktīva 2023/970 — ES algu caurskatāmības regulējums, kas pieņemts 2023. gada maijā, — paredzēja, ka visām 27 dalībvalstīm līdz šim datumam tās normas jāiekļauj nacionālajos tiesību aktos (EUR-Lex). Starp kavētājām bija Vācija, Francija, Zviedrija un Horvātija (Tageskarte, Kohen Avocats).

Sekas ir konkrētas. Miljoniem privātā sektora darbinieku Eiropā tagad ir tiesības, kas ierakstītas ES Oficiālajā Vēstnesī, bet daudzviet vēl nav praktiski izmantojamas darba vietā.

Ko darbiniekiem bija jāsaņem

Direktīva risina vienkāršu problēmu: ja atalgojums ir slepens, diskrimināciju gandrīz nav iespējams pierādīt. Tās instrumenti sadalās trīs daļās.

Darba kandidātiem darba devējam pirms intervijas jāatklāj amata algu diapazons, un darba devējs nedrīkst jautāt, cik kandidāts pelnījis iepriekš. Esošajiem darbiniekiem ir tiesības pieprasīt informāciju par savu atalgojuma līmeni un vidējo atalgojumu kolēģiem, kuri veic līdzvērtīgu darbu, sadalījumā pēc dzimuma (Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments).

Darba devējiem ar vismaz 100 darbiniekiem jāpublicē dati par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību. Ja nepamatota atšķirība sasniedz vismaz 5 % un saglabājas, uzņēmumam kopā ar darbinieku pārstāvjiem jāveic atalgojuma novērtējums (EUR-Lex, EC News).

Spēcīgākais instruments ir procesuāls: pierādīšanas pienākums tiek pārlikts darba devējam. Ja darbinieks iesniedz faktus, kas ļauj pieņemt, ka notikusi darba samaksas diskriminācija, darba devējam jāpierāda pretējais (ES Padome).

Taču ES direktīva atšķirībā no regulas nav automātiski piemērojama visās dalībvalstīs. Tā valdībām nosaka sasniedzamo rezultātu, bet katrai valstij pašai jāizveido procedūras, sankcijas un tiesvedības ceļi, ar kuriem darbinieki šīs tiesības var izmantot. Kamēr parlaments ES tekstu nav pārvērtis nacionālajā likumā, tiesības paliek teorētiskas.

Kāpēc privātā sektora darbinieki iestrēgst

Tieši šeit juridiskā plaisa ir visjūtamākā. ES direktīvas parasti nevar tieši izmantot pret privātu darba devēju individuālā strīdā. Valsts iestādes darbinieks var atsaukties uz direktīvas normām pret valsti, kas nav laikus tās pārņēmusi, jo ES tiesībās valsts atbild par savu kavēšanos. Privātā sektora darbiniece, kas tiesājas ar privātu uzņēmumu, parasti nevar neieviestu direktīvu izmantot kā tiešu juridisku instrumentu (EUR-Lex).

Viņa var mēģināt panākt, lai nacionālā tiesa jau spēkā esošos noteikumus interpretē saskaņā ar direktīvas mērķiem. Tas ir lēnāk, mazāk paredzami un atkarīgs no tā, kāds regulējums konkrētajā valstī jau pastāv.

Eiropas Komisija var sākt pārkāpuma procedūru — mehānismu, ar kuru tā spiež valdības ievērot ES tiesības. Šāds process var beigties ar sodu valstij, bet tas darbiniekam nākamajā dienā nedod algu datus un neliek darba devējam pamatot atalgojuma atšķirību.

Itālija ir viena no nedaudzajām valstīm, kas termiņu ievēroja. Tās ieviešanas dekrēts stājās spēkā tieši 2026. gada 7. jūnijā (Trusaic). Itālijas darbinieki un darba kandidāti tagad var pieprasīt algu diapazonus, ir aizsargāti pret jautājumiem par iepriekšējo algu un var piekļūt salīdzināmiem atalgojuma datiem sadalījumā pēc dzimuma (Laborability).

No lielajām ekonomikām visplašākā plaisa ir Vācijā. Tās pašreizējais algu caurskatāmības likums aptver tikai daļu no direktīvā paredzētā, un ieviešanas likumprojekts varētu tikt pieņemts tikai 2027. gada sākumā (Tageskarte, EntgTranspG).

Francijā jau darbojas uzņēmumu līmeņa dzimumu līdztiesības indekss, taču direktīva pievieno individuālas tiesības, ko šis indekss nesedz. Pārpildīta parlamenta darba kārtība likumdošanu pārbīdījusi aiz termiņa (Le Monde, Dila).

Zviedrijas kavēšanās iemesls ir citāds. Tur algas lielā mērā nosaka arodbiedrību un darba devēju koplīgumu sarunās, un daļa iesaistīto direktīvas ziņošanas prasības uztver kā iejaukšanos sistēmā, kur atalgojumu jau regulē kolektīvi (Lunds universitet).

Polija agrāk ieviesa darbā pieņemšanas caurskatāmības normas: darba sludinājumos jānorāda algu diapazoni, un darba devēji nedrīkst jautāt par iepriekšējo atalgojumu. Taču plašāks režīms algu atšķirību ziņošanai un sodīšanai par neievērošanu 2026. gada jūnija beigās vēl tika izstrādāts (DGP, Rzeczpospolita).

Kavēšanās cena

Šis nav ziemeļu pret dienvidiem vai austrumu pret rietumiem dalījums. Vācija un Zviedrija kavē tāpat kā Horvātija. Kopīgā problēma ir ES tiesību uzbūvē: tiesības tiek saskaņotas kopīgi, bet piegādātas nacionāli. To praktiskā pieejamība ir atkarīga no katras valdības likumdošanas jaudas un gatavības izturēt darba devēju pretestību.

Darbiniekiem, kuriem šie instrumenti bija jāsaņem 2026. gada 7. jūnijā, termiņu nokavējušās valdības atstājušas tiesības, ko var izlasīt, bet vēl nevar piespiest ievērot. Šīm valdībām jāpasaka, kad tas mainīsies.