Vācija apcirpj 2026. gada izaugsmi

Vācijas Ekonomikas ekspertu padome (Sachverständigenrat), valdības galvenā padomdevēja ekonomikas jautājumos, samazinājusi 2026. gada izaugsmes prognozi no 0,9 % līdz 0,5 % — tas ir 44 % samazinājums sešu mēnešu laikā. Pēc krituma 2023. un 2024. gadā Eiropas lielākā ekonomika ieiet ceturtajā gandrīz stagnācijas gadā pēc kārtas. Padomes vadītāja Monika Šnicere norādīja, ka ekonomika vispār aug tikai valsts izdevumu aizsardzībai un infrastruktūrai dēļ. Bez publiskajiem tēriņiem Vācijas ekonomika saruktu.

500 miljardu eiro ilūzija

2025. gada martā Berlīne izveidoja 500 mljrd. € īpašo fondu infrastruktūrai un klimata investīcijām: 300 mljrd. € federālajiem projektiem, 100 mljrd. € zemju valdībām un 100 mljrd. € klimata pārkārtošanas fondam. Šis aizņēmums tiek uzskaitīts ārpus Vācijas parāda bremzes — konstitucionāla ierobežojuma, kas nosaka, cik daudz valdība drīkst aizņemties gadā.

Taču ifo institūts, viens no vadošajiem Vācijas ekonomikas pētniecības centriem, secināja, ka 95 % no 2025. gadā caur šo fondu piesaistītā jaunā parāda neradīja papildu investīcijas. Valdība pārcēla jau esošus izdevumus no parastā budžeta uz īpašo fondu. No pieejamajiem 24,3 mljrd. € reālās investīcijas pieauga tikai par 1,3 mljrd. €. ifo vadītājs Klemenss Fīsts to raksturoja kā budžeta robu aizlāpīšanu ar parāda naudu.

Pat tur, kur finansējums tiešām ir jauns, tas iestrēgst kapacitātes problēmās. Eiropas Komisija norāda, ka Vācijai trūkst darbaspēka, plānošanas jaudas un pietiekami ātras atļauju izsniegšanas, lai lielas investīcijas ātri nonāktu projektos. Nauda budžeta tabulās ir, bet līdz reālajai ekonomikai tā nonāk pārāk lēni.

Enerģijas šoks uz vājiem pamatiem

Tiešais prognozes samazināšanas iemesls ir Irānas konflikts un gandrīz pilnīgs kuģošanas pārrāvums caur Hormuza šaurumu, kas strauji sadārdzinājis naftu un gāzi. Padome tagad paredz, ka inflācija 2026. gadā sasniegs 3,0 %; novembra prognozē tie bija 2,1 %.

Šis enerģijas šoks trāpa ekonomikai, kuru jau vājinājušas trīs strukturālas pārmaiņas: lētās Krievijas gāzes zaudēšana pēc 2022. gada, Ķīnas pieprasījuma kritums pēc Vācijas mašīnbūves produkcijas un automobiļiem, kā arī pāreja uz elektroauto, kas pārveido visu autobūves nozari. Vācijas eksporta modelis balstījās lētā enerģijā un spēcīgā ārējā rūpnieciskajā pieprasījumā. Abi balsti ir kļuvuši vājāki.

Demogrāfijas siena

Asākais padomes brīdinājums attiecas uz sociālo apdrošināšanu. Kopējās darbaspēka iemaksas Vācijā — pensijām, veselības aprūpei, bezdarba apdrošināšanai un ilgtermiņa aprūpei, ko dala darba devējs un darba ņēmējs — jau sasniedz 42,3 % no bruto algas. Bez reformām šis rādītājs pieaugs līdz 45,4 % 2030. gadā un 49,7 % 2040. gadā.

Lielākais spiediens nāk no veselības apdrošināšanas, kur izdevumi kopš 2005. gada pieauguši par 64 %, bet ieņēmumi tikai par 31 %. Aizejot pensijā pēckara paaudzei, pensiju iemaksām līdz 2040. gadam jāpieaug no 18,6 % līdz 21,8 %. Padome lēš, ka šis slogs līdz 2035. gadam samazinātu IKP par 0,5–0,9 %.

Padomes locekle Veronika Grimma to formulēja tieši: „Sociālās valsts apjomam jāatbilst valsts izaugsmei. Sociālos izdevumus nevar turpināt palielināt, ja ekonomika neaug.”

Kāpēc Eiropai tas jāņem vērā

Vācija veido aptuveni 29 % no eirozonas IKP. Tās stagnācija caur piegādes ķēdēm un importa pieprasījumu pāriet uz pārējo bloku. ECB, kas nosaka procentlikmes visām 20 eirozonas valstīm, tagad nonāk pretrunā: valdes locekle Izabela Šnābele aicina 11. jūnijā celt likmes, lai ierobežotu enerģijas cenu dzīto inflāciju, bet Vācijas ekonomikai vajadzīgs pretējs impulss. Kā norāda Bruegel, ECB nevar vienlaikus īstenot optimālu politiku stagnējošai Vācijai un noturīgākām Dienvideiropas ekonomikām, piemēram, Spānijai.

Vācijas budžeta deficīts, kā tiek prognozēts, pieaugs no 2,7 % no IKP 2025. gadā līdz 4,3 % 2027. gadā, pārsniedzot ES 3 % robežu. Valsts, kas gadiem mācīja Dienvideiropu par aizņemšanās disciplīnu, pati tagad virzās uz lielāku deficītu, bet bez redzamas izaugsmes atdeves.

Risks ir pašpastiprinošs: vāja izaugsme palielina deficītu, augošās sociālās izmaksas sašaurina budžeta telpu, bet fiskālais stimuls, kam būtu jāizrauj ekonomika no cikla, pazūd grāmatvedības pārbīdēs un kapacitātes pudeles kaklos. Berlīnes pārbaudījums ir vienkāršs: vai aizņemtā nauda kļūs par produktīvām investīcijām, pirms demogrāfijas rēķins pienāks pilnā apmērā.