Vācija izvieto 4,800 karavīru Lietuvā

Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss šonedēļ ir Lietuvā, kur vēro 45. tanku brigādes mācības teritorijā, kur tai līdz 2027. gadam jāatrodas pastāvīgi. Mērķis ir aptuveni 4800 karavīru un vēl 200 civilie darbinieki, kas pilna laika režīmā bāzēti NATO austrumu flangā (Bundesvērs, Lietuvas Aizsardzības ministrija). Šī vizīte ir svarīga tāpēc, ka brigādi var pārbaudīt pēc konkrētiem rādītājiem. Tā ir skaidrākais tests, vai Eiropas lielākā ekonomika spēj drošības solījumus pārvērst karavīros, kas pastāvīgi atrodas vietā, kur karš varētu sākties.

No politiska signāla līdz kaujas spēkam

Līdz 2022. gadam NATO klātbūtne austrumu flangā balstījās uz daudznacionālām kaujas grupām. Tās ir nelielas rotācijas vienības, kas izvietotas Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā. To uzdevums galvenokārt bija politisks, nevis militārs: nodrošināt, ka Krievijas uzbrukums uzreiz iesaistītu vairākas sabiedrotās valstis (NATO eFP). Šīs vienības nebija paredzētas teritorijas noturēšanai ilgstošā kaujā.

Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā šo pieeju mainīja. 2023. gada Viļņas samitā NATO apstiprināja jaunus reģionālos aizsardzības plānus ar iepriekš piesaistītiem spēkiem un noteiktiem komandieriem, lai alianses aizsardzība varētu darboties no pirmās dienas (NATO Viļņas komunikē). Vācijas brigāde ir šīs pārmaiņas centrā. Brigāde ir vairāku bataljonu formējums ar savu artilēriju, inženieriem, loģistiku un komandvadību. Tā var karot patstāvīgi. Pastāvīga izvietošana ārvalstīs nozīmē nevis karavīru rotāciju pagaidu nometnē, bet kazarmas, munīcijas noliktavas, ģimeņu mājokļus, skolas un tehnikas apkopes infrastruktūru.

Lietuva ir publicējusi ceļa karti, kurā aprakstīta pakāpeniska brigādes pārvietošana uz Rūdninku militāro nometni un objektiem Viļņas apkaimē. Brigādei ir formāla Bundesvēra identitāte un atsevišķa Lietuvas valdības projekta lapa. Plāni ir. Jautājums ir, vai Berlīne tos spēs izpildīt.

Ierobežojumi, kurus Berlīne nevar atcelt ar paziņojumu

Starp plānu un realitāti ir divas strukturālas problēmas. Pirmā ir cilvēki. Bundesvērs joprojām nesasniedz paša noteiktos paplašināšanas mērķus, un pastāvīga brigāde ārvalstīs personāla rezervi noslogo vairāk nekā rotācija. Tai vajag speciālistus, civilos aizvietotājus, kā arī pietiekami daudz cilvēku un tehnikas, lai brigāde darbotos, kamēr Vācijai vienlaikus jāpilda citas NATO saistības.

Otrā ir nauda. Vācijas konstitucionālā „parāda bremze” — Pamatlikuma 109. un 115. pants, kas ierobežo federālo aizņemšanos — sašaurina aizsardzības izdevumu telpu. Pastāvīga brigāde nozīmē atkārtotas izmaksas: algas, tehnikas gatavību, munīciju, transportu, ģimeņu atbalstu. Politiskā griba visaugstākā parasti ir paziņojuma brīdī. Militārā ticamība atkarīga no tā, vai finansējums izturēs vairākus budžeta strīdu gadus.

Ģeogrāfija izskaidro, kāpēc tas nav tikai Vācijas iekšpolitikas jautājums. Suvalku koridors — šaura sauszemes josla starp Poliju un Lietuvu, kas atdala Krievijas Kaļiņingradas apgabalu no Baltkrievijas — ir vienīgais sauszemes ceļš uz Baltijas valstīm (CSIS). Ja šo koridoru pārrautu, papildspēki pa autoceļiem vai dzelzceļu nevarētu sasniegt Igauniju, Latviju un Lietuvu. Vācijas brigāde, kas jau atrodas Lietuvā, mazina atkarību no pēdējā brīža papildspēku pārvietošanas caur šo šauro posmu.

Ko brigāde nevar aizstāt

Polija atzinīgi vērtē Vācijas apņemšanos, taču Baltijas atturēšanu galvenokārt vērtē pēc ASV klātbūtnes. Savienotās Valstis nodrošina spējas, kuras nevienam Eiropas sabiedrotajam pašlaik nav līdzīgā mērogā: integrētu pretgaisa aizsardzību, izlūkošanu un novērošanu, loģistikas tīklus un tālas darbības precīzos triecienus. Vācijas brigāde reģionam dod sauszemes kaujas masu. Tā neaizpilda spēju trūkumus virs šī līmeņa.

Trīs Baltijas valstis vienlaikus ievērojami investē, lai papildinātu priekšējās klātbūtnes spēkus: caur SAFE plānoti aptuveni 12,2 miljardi € ieroču iepirkumos. SAFE ir jauns ES instruments, kas ļauj dalībvalstīm kopīgi aizņemties aizsardzības iepirkumiem (Defense News). ES militārās mobilitātes programma finansē praktisku infrastruktūru: tiltu pastiprināšanu, lai tie izturētu tanku svaru, un sliežu platuma saskaņošanu, lai smagā tehnika varētu šķērsot robežas bez apstāšanās (Eiropas Komisija). Katra no šīm daļām var kļūt par atsevišķu vājuma punktu.

Kas paliek atklāts

Publiski pieejamie dokumenti rāda nopietnu plānu. Tie nepierāda, ka plāns virzās pēc grafika. NATO reģionālie aizsardzības plāni ir klasificēti, tāpēc precīzi gatavības mērķi un papildspēku ierašanās termiņi pilsoņiem un parlamentiem nav redzami. Karavīru ierašanās, pabeigtas kazarmas, iepriekš izvietota munīcija un pilna sastāva mācības ir vienīgie godīgie kontroles instrumenti. Šī izvietošana notiek acu priekšā: politiski bez liela trokšņa, bet ar lielu nozīmi kā pārbaudījums tam, vai Eiropa spēj aizsargāt teritoriju, kur tā ir visvairāk pakļauta riskam.