Vācija pensiju robu lāpa biržā

Uz katru ES iedzīvotāju virs 65 gadiem pašlaik ir aptuveni trīs darbspējas vecuma cilvēki, kas iemaksā pensiju sistēmā (Eurostat). Šī attiecība virzās uz diviem (Eiropas Komisijas 2024. gada novecošanas ziņojums). Vācijas pensiju komisija uz to atbildējusi ar plašāko reformu paketi, kādu pēdējos gados piedāvājusi kāda liela ES ekonomika. Tā balstās uz trim svirām: valsts pensijas papildinājumu, kas tiek uzkrāts finanšu tirgos, pakāpenisku pensionēšanās vecuma celšanu un stingrākiem noteikumiem priekšlaicīgai aiziešanai no darba. Neviena cita valsts tieši nepārņem Berlīnes modeli. Taču ar to pašu aritmētiku jārēķinās visām.

Kā salūst paaudžu solidaritātes sistēma

Eiropas valsts pensijas lielākoties darbojas pēc vienkārša principa: šodienas strādājošie ar sociālajām iemaksām finansē šodienas pensionārus. Sistēma turas, ja iemaksu veicēju ir daudz vairāk nekā pensiju saņēmēju. Kad šī attiecība sarūk, iztrūkums kaut kur jāsedz: ar lielākām iemaksām, mazākiem pabalstiem, vēlāku pensionēšanos, lielāku imigrāciju vai lielākiem pārskaitījumiem no kopējā budžeta (Eiropas Komisijas 2024. gada novecošanas ziņojums).

Vācijas finanšu tirgos balstītais papildinājums mēģina izkļūt no šā cikla. Ideja ir šāda: cilvēki darba mūža laikā uzkrāj līdzekļus tirgos, lai viņu pensija nebūtu pilnībā atkarīga no nākamās paaudzes algām. Taču pārejas posmā rodas paaudze pa vidu. Kādam joprojām jāfinansē pašreizējie pensionāri, kamēr jaunāki strādājošie daļu iemaksu sāk novirzīt uzkrājumiem tirgos (Eurostat, ESAO). Kapitalizēta pensijas daļa demogrāfisko rēķinu neizdzēš. Tā tikai pārliek to citur.

Zviedrijā šāds dalījums jau pastāv: 16 procentpunkti no publiskās pensiju iemaksas nonāk tradicionālajā paaudžu solidaritātes sistēmā, bet 2,5 procentpunkti — kapitalizētā „premiālajā pensijā”, ko iegulda tirgos (Zviedrijas Pensiju aģentūra). Vācijai no šā piemēra izriet šaurs secinājums. Tirgus komponente var strādāt kā neliels un labi uzraudzīts papildinājums spēcīgai valsts pensijai. Taču Zviedrijas Valsts kontrole savā pārbaudē konstatēja nopietnas patērētāju aizsardzības nepilnības fondu platformā un brīdināja, ka plašāka fondu izvēle pati par sevi nenodrošina labāku rezultātu (Riksrevisionen).

Trīs valstis, trīs veidi, kā uzņemt izmaksas

Francija pensionēšanās vecumu paaugstināja no 62 līdz 64 gadiem, reformu pakāpeniski ieviešot līdz 2030. gadam (Vie publique). Budžeta ietaupījums pilnībā atkarīgs no tā, vai vecāki cilvēki tiešām paliek darbā. 2023. gadā 60–64 gadu vecuma grupā strādāja tikai 39,7 % cilvēku (INSEE). Augstāks pensionēšanās vecums bez atbilstošām darba vietām daļu cilvēku vienkārši pārvirza uz bezdarbnieka pabalstiem.

Spānija izvēlējās vairāk ieņēmumu, nevis vēlākas aiziešanas modeli. Tās Starppaaudžu taisnīguma mehānisms pakāpeniski palielina darba devēju un darba ņēmēju iemaksas, veidojot rezervju fondu laikam, kad pensijā masveidā dosies pēckara paaudze (ESAO Pensions at a Glance). Strādājošie un uzņēmumi maksā vairāk tagad, lai vēlāk pasargātu valsts pensiju sistēmu.

Itālijā pensionēšanās vecums jau ir viens no augstākajiem Eiropā — 67 gadi. Taču valsts regulāri no jauna atver priekšlaicīgas pensionēšanās ceļus, kas noēd daļu ietaupījuma. Publiskie pensiju izdevumi ir ap 15 % no IKP, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem ES (Eiropas Komisijas 2024. gada novecošanas ziņojums, ESAO Pensions at a Glance).

Katra valsts izvēlējusies citu sviru. Ierobežojumu nav apgājusi neviena. Strādājošos, pensionārus, darba devējus un nodokļu maksātājus vienlaikus pilnībā pasargāt nevar.

Kam jānes smagums

Vēlāka pensionēšanās un tirgos uzkrāti pensiju papildinājumi visvairāk palīdz cilvēkiem ar stabiliem, labi apmaksātiem un fiziski viegliem darbiem. Viņi var strādāt ilgāk un gadu desmitiem audzēt uzkrājumu. Fiziska darba darītāji, cilvēki ar pārtraukumiem karjerā aprūpes pienākumu dēļ vai sliktu veselību bieži to nevar (Eiropas Komisijas Pensiju pietiekamības ziņojums, Eurostat). Jaunie strādājošie pārejas laikā nes dubultu slogu: viņiem jāfinansē pašreizējie pensionāri un vienlaikus jāveido savi uzkrājumi. Aktīvu pārvaldītāji iegūst ikreiz, kad vairāk pensiju naudas ieplūst tirgos. Tāpēc fondu pārvaldība un komisijas maksas kļūst par politisku jautājumu.

Neatbildētais jautājums ir praktisks: vai cilvēki, kuriem jāstrādā ilgāk, patiešām var atrast un noturēt darbu? Kamēr vecāku darba ņēmēju nodarbinātība neaug, pensionēšanās vecuma celšana var pārvērst pensiju iztrūkumu nabadzības problēmā (ESAO). Vācija izvēlas, kur nonāks demogrāfiskais rēķins. To pašu dara arī pārējās Eiropas valdības. Vairums tikai vēl nav gatavas to pateikt tik tieši.