Google 1,000 MW pieteikums noslogo Zviedrijas tīklu

Mākonis ir viegls tikai valodā. Reālajā pasaulē tam vajag zemi, kabeļus, dzesēšanu un elektrību katru diennakts stundu. Google interese par Torsbodu pašvaldības zemes darījumu netālu no Timrō pārvērš plašākā jautājumā: kam pienākas ierobežota tīra elektroenerģija, un ko Zviedrija par to saņem pretī.

Zviedrijas mediji ziņo, ka Google vēloties nopirkt visu Torsbodas industriālā parka uzņēmumu, tostarp 214 hektārus zemes, par nedaudz vairāk nekā 911 milj. Zviedrijas kronu, vēsta SVT. Kopā ar aizdevumiem un infrastruktūras saistībām darījuma paketes vērtība pārsniegtu 2,1 mljrd. kronu. Tas ir svarīgi, jo pašvaldībām šāds darījums izskatās ne tikai pēc zemes pārdošanas, bet arī pēc iespējas mazināt bilances slogu. Google pagaidām nav apstiprinājis ne būvniecības plānus, ne grafiku, ziņoja TV4.

Slodze ir galvenais jautājums

Vietējais ieguvums ir saprotams. Projekts varētu radīt ap 500 darbavietu, lai gan publiski minētais skaitlis neatbild uz jautājumu, cik no tām būtu pastāvīgas, ziņoja Sveriges Radio. Timrō un Sundsvalla varētu arī daļu aizdevumu un infrastruktūras riska pārcelt uz vienu no pasaules bagātākajiem uzņēmumiem.

Taču lielākais jautājums ir elektrība. Zviedrijas pārvades sistēmas operatora Svenska kraftnät pārstāvis Tobiass Edfasts brīdinājis, ka Torsbodas datu centram varētu vajadzēt 1 000 MW jaudas — aptuveni Stokholmas patēriņa mērogā. Ja līdzvērtīga jauna ražošana netiks pieslēgta, cenas varētu kāpt, vēsta Sveriges Radio. Te ir darījuma kodols: Google iegūst skaitļošanas jaudu un piekļuvi Ziemeļvalstu elektrībai, bet Zviedrijai jāizlemj, vai šāds patēriņš ir tā vērts.

Datu centrs ir rūpniecisks patērētājs, kas darbojas nepārtraukti. Pat ja Google pērk atjaunīgo elektroenerģiju, tīklam joprojām jāspēj piegādāt elektrību brīžos, kad vēja vai saules ražošana krītas. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra norāda, ka mākslīgais intelekts un datu centri kļūst par strauji augošu elektroenerģijas pieprasījuma avotu.

Pieslēguma jauda pati par sevi kļūst par ierobežotu resursu. Eiropas tīklu operatori publicē Capacitypedia — kartējumu, kas rāda, kur jaunu pieprasījumu vispār iespējams pieslēgt. Tas ir būtiski, jo projektam var būt zeme, nauda un atļaujas, bet tas tik un tā var gaidīt uz kabeļiem, apakšstacijām un pieejamu jaudu.

Mehānisms ir vienkāršs. Ja Google tiek pieslēgts pirms jaunas ražošanas un tīkla pastiprināšanas, citiem lietotājiem jaudas paliek mazāk. Tas var nozīmēt augstākas vairumtirdzniecības elektrības cenas, kavētus pieslēgumus rūpnīcām vai lielākus tīkla tarifus — maksājumus, ar kuriem mājsaimniecības un uzņēmumi sedz tīkla uzturēšanu un paplašināšanu.

Darījums nevar palikt tikai pašvaldības līmenī

Google var padarīt piedāvājumu pārliecinošāku. Uzņēmums varētu samaksāt par savu pieslēgumu, finansēt jaunu zemu emisiju elektroenerģijas ražošanu, samazināt patēriņu sistēmas spriedzes brīžos, izmantot pārpalikušo siltumu un radīt kvalificētas vietējās darbavietas. Taču šādi solījumi ir nozīmīgi tikai tad, ja tie ir konkrēti un juridiski saistoši pirms jaudas rezervēšanas.

ES noteikumi jau sāk virzīt lielos datu centrus uz skaidrāku atskaitīšanos. Deleģētā regula 2024/1364 nosaka ziņošanas ietvaru par enerģijas un ilgtspējas rādītājiem. Eiropas Komisija ir arī ierosinājusi vērtēšanas sistēmu, lai salīdzinātu enerģijas patēriņu, ūdens izmantošanu un pārpalikušā siltuma lietderīgu izmantošanu.

Atklātība pati par sevi neatbild uz jautājumu, kam pienākas elektrība. Īrija rāda, kas notiek, kad datu centri kļūst pārāk lieli, lai tos uzskatītu par vēl vienu parastu klientu: 2025. gadā tie patērēja 23 % no uzskaitītās elektroenerģijas, salīdzinot ar 5 % 2015. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, par kuriem ziņoja RTE. Nīderlande rāda politiskās sekas: pēc strīda par hipermēroga datu centru Zeivoldē valdība pārņēma lielāku nacionālo kontroli pār datu centru izaugsmi, jo zemes izmantošana, enerģija un teritorijas plānošana bija kļuvušas par valsts līmeņa jautājumiem, norādīja Nīderlandes valdība.

Šie piemēri nepierāda, ka Zviedrijai jāsaka nē. Tie parāda, kāpēc Timrō nevar būt vienīgā bilance, pēc kuras vērtēt darījumu. Pašvaldība var iegūt naudu, būvdarbus un daļu darbavietu. Google iegūst ilgtermiņa pozīciju vēsā reģionā ar zemu emisiju elektrību. Citi Zviedrijas lietotāji — mājsaimniecības un elektrificējamā rūpniecība — var maksāt vairāk, ja ierobežota tīkla jauda tiek piešķirta bez atbilstošas jaunas piedāvājuma puses.

Suverenitātes jautājums te jāformulē precīzi. Francijas mākoņpakalpojumu debates rāda, ka vietēji serveri paši par sevi nenodrošina kontroli, ja operators joprojām pārvalda programmatūru, klientu līgumus un cenu noteikšanu. Šī problēma redzama arī SecNumCloud un cloud de confiance politikā, par kuru raksta LeMagIT. Zviedrijas gadījumā tūlītējais kontroles jautājums ir šaurāks: kurš drīkst izmantot ierobežotu tīkla jaudu, ar kādiem nosacījumiem un par kādu atdevi sabiedrībai.

Google iecere Timrō vēl var izrādīties labs ieguldījums. Taču to nedrīkst vērtēt kā vienkāršu zemes pārdošanu, ja īstais aktīvs ir piekļuve elektroenerģijas sistēmai. Pirms jauda tiek rezervēta, Zviedrijai jāprasa saistošas saistības par jaunu elektroenerģijas ražošanu, tīkla izmaksu segšanu un vietējo atdevi.