Grieķija apstrīd Turcijas Lībijas vienošanos

Austrumvidusjūras svarīgākais robežstrīds nenotiek pie sauszemes robežas, bet jūras kartēs — koordinātu līnijās. 27. jūlijā Atēnās noslēdzās trešā Grieķijas un Lībijas tehnisko sarunu kārta par to, kur jūrā uz dienvidiem no Krētas satiekas abu valstu jurisdikcijas zonas (ERT, ProtoThema). Pēc formas tās ir juridiski tehniskas konsultācijas. Pēc būtības — mēģinājums vājināt 2019. gada Turcijas un Lībijas memorandu, kas Grieķijas salas Austrumvidusjūras kartē faktiski atstāja bez jūras ietekmes.

Atēnu aprēķins ir saprotams. Taču tā vājākā vieta ir partneris: Lībija joprojām nav valsts, kas spēj konsekventi runāt vienā balsī.

Memorands, ko Krēta nevar atļauties

2019. gada novembrī Turcija un Tripolē bāzētā Lībijas valdība parakstīja memorandu, kurā abu valstu krasti tika traktēti kā tieši pretēji viens otram. Šādi novilktā robeža Grieķijas salām, īpaši Krētai, piešķīra gandrīz nekādu nozīmi jūras zonu noteikšanā. Saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju jeb UNCLOS, kas ir galvenais starptautiskais līgums jūras robežu jautājumos, salas parasti rada tādas pašas piekrastes zonas kā kontinentālā sauszeme, ja vien tās nav neapdzīvojami ieži (UNCLOS). Krēta ir liela un pastāvīgi apdzīvota sala. Memorands ar to rēķinās tikai formāli.

ES valstu līderi vienošanos noraidīja jau pēc dažām nedēļām. Eiropadome, kurā dalībvalstu vadītāji nosaka ES politisko virzienu, paziņoja, ka memorands aizskar trešo valstu suverēnās tiesības un nevar būt saistošs valstīm, kas nav tā puses (European Council). Tomēr politisks noraidījums pats par sevi nerada alternatīvu robežu. Tāpēc memorands palika Turcijas un Lībijas diplomātiskajā apritē un turpina ietekmēt Ankaras prasības uz dienvidiem no Krētas.

Grieķijas stratēģija un tās vājākais posms

Grieķijas pretgājiens ir lēns un juridisks: iesaistīt Lībiju atsevišķā divpusējā jūras robežas noteikšanā uz dienvidiem no Krētas. Ja Atēnām un Tripolei izdotos vienoties par savu līniju, Turcijai būtu grūtāk pasniegt 2019. gada memorandu kā vienīgo spēkā esošo karti.

Problēma ir pašā Lībijā. Kopš 2014. gada valsts ir sašķelta starp konkurējošām varas institūcijām. Kā tiekot ziņots, austrumos bāzētā Pārstāvju palāta nekad neesot ratificējusi 2019. gada memorandu ar Turciju, tāpēc tā iekšējais juridiskais statuss ir strīdīgs vēl pirms jautājums nonāk starptautisko tiesību līmenī (Ahram Weekly). Grieķijai jāpanāk, lai šīs konkurējošās institūcijas pietiekami ilgi paliktu iesaistītas sarunās un būtu iespējams nonākt līdz koordinātēm, ko varētu izmantot līgumā vai vēlākā lietā Starptautiskajā Tiesā.

Kopīgā tehniskā komiteja otro sarunu kārtu rīkoja Tripolē 10. jūnijā, bet trešo — Atēnās. Grieķijas puses paziņojums rāda, ka vienotu koordinātu vai līguma projekta pagaidām nav (ERT).

Turcijas juridiskā pozīcija ir šaurāka, nekā bieži izskan publiskajās debatēs. Ankara neapgalvo, ka salas jūras robežu noteikšanā nekad nav jāņem vērā. Tā atsaucas uz starptautisko tiesu praksi, kur salu ietekme atsevišķos gadījumos ir samazināta, ja pilna ietekme radītu nesamērīgu rezultātu. Šādai pieejai judikatūrā ir pamats (ICJ Libya/Malta, Daily Sabah). Taču salu ietekmes samazināšana un salas faktiska izdzēšana no aprēķina nav viens un tas pats. 2019. gada memorands ir tuvāk otrajam variantam.

Kāpēc Roma un Nikosija seko līdzi

Itālijai Lībija nozīmē enerģētiku un migrāciju. GreenStream cauruļvads savieno Lībijas gāzes laukus ar Sicīliju, bet Itālijas aizsardzības ministrs Gvido Krozetto un ārlietu ministrs Antonio Tajāni Dienvidvidusjūras stabilitāti ir sasaistījuši ar tiešām ekonomiskām interesēm (Formiche).

Visjutīgākā pozīcija ir Kiprai. Eiropas enerģētikas uzņēmumi attīsta jūras gāzes laukus Kipras ūdeņos, un ieguvi paredzēts sākt no 2028. gada (Phileleftheros). Ja Turcijas karte iegūst leģitimitāti vienā Austrumvidusjūras daļā, Nikosijas prasības citā kļūst vieglāk apstrīdamas. Turcija memorandu ir nostiprinājusi arī ar militāru klātbūtni Lībijā, tāpēc 2019. gada vienošanos ar dokumentu vien būs grūti pārrakstīt (Les Clés du Moyen-Orient).

Atēnas, kas vienlaikus bloķē jaunāko ES sankciju paketi pret Krieviju, lai aizsargātu savu kuģniecības nozari, liek likmi uz lēnu tehnisku darbu ar kartēm. Grieķijai ir juridiska stratēģija. Tās iznākums būs atkarīgs no valsts, kurai pašai vēl jāspēj vienoties, kas tās vārdā runā.