Grieķijas €3bn vairogam trūkst nosacījumu

Paraksti Telavivā un neatbildētie jautājumi

31. augustā Telavivā Grieķijas un Izraēlas aizsardzības amatpersonas parakstīja vienu no abu valstu līdz šim lielākajiem bruņojuma līgumiem: 3,035 mljrd. € vērtu vienošanos par daudzslāņu pretgaisa aizsardzības sistēmu, kas pilnībā balstīta Izraēlas tehnoloģijās (Defense News, Jerusalem Post). Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu darījumu raksturoja kā vienu no Grieķijas, Kipras un Izraēlas alianses balstiem Vidusjūras austrumos (ProtoThema English). Atsevišķs 26 milj. € līgums par Drone Dome paredz stratēģisku objektu aizsardzību pret bezpilota lidaparātiem (euronews.com).

Paraksts vēl nenozīmē spēju. Līgums paredz 35 mēnešu piegādes termiņu, tātad aptuveni līdz 2029. gada jūlijam. Līdz tam Grieķijai jāizveido valsts mēroga komandvadības tīkls, jāintegrē radari un datu saites, jāapmāca apkalpes, jāuzkrāj pārtvērējraķetes un jāveic pieņemšanas izmēģinājumi. Polijas salīdzināmais Wisla projekts, kā raksta GeekWeek/Interia, no 2018. gada līguma līdz sākotnējai gatavībai nonāca 2024. gada decembrī. Grieķijas grafiks pagaidām ir piegādes solījums, nevis kaujas spēja.

Sistēma apvieno četrus slāņus vienotā vadībā: SPYDER paredzēts zemu lidojošu lidaparātu un dronu pārtveršanai, BARAK MX — spārnotajām raķetēm un sarežģītākiem gaisa mērķiem, David's Sling — ballistiskajām raķetēm, bet Drone Dome — atsevišķu objektu aizsardzībai (Meta-Defense). Loģika ir izmaksu saskaņošana: pret katru apdraudējumu jāizmanto lētākais pietiekamais pārtvērējs, nevis dārga raķete pret lētu dronu.

Ko Atēnas neatklāj

Svarīgākais pārskatatbildības jautājums ir tas, ko sabiedrība neredz. Publiski nav pieejams pielikums, kurā būtu norādīts, cik palaišanas iekārtu, raķešu vai radaru Grieķija patiesībā pērk. Izvietošanas vietas, rezerves munīcijas apjomi un dzīves cikla uzturēšanas izmaksas paliek slepenas (Naftemporiki, Strategist Cyprus).

Programmatūras jautājums ir vēl būtiskāks. Atēnas apgalvo, ka panākušas „piekļuvi pirmkodam”, taču publiski nav definēts, vai tas nozīmē pilnu kodu, deponēšanas tiesības, vietējas izmaiņu tiesības vai tikai piekļuvi saskarnes līmeņa iestatījumiem (Strategist Cyprus). No šīs atšķirības atkarīgs, vai Grieķija pati kontrolēs apdraudējumu bibliotēkas un programmatūras atjauninājumus, vai arī visu sistēmas mūžu būs atkarīga no Izraēlas piegādātājiem. Valdība norāda, ka 19 Grieķijas uzņēmumi saņems vairāk nekā 25 % no līguma vērtības (ERTNews). Taču industriālā līdzdalība nav tas pats, kas suverenitāte pār sistēmu.

Slepenība opozīcijai dod divus uzbrukuma virzienus: attiecības ar Izraēlu un publiskas kontroles trūkumu. Jaunā kreisā partija apgalvoja, ka Atēnas piesaista valsts aizsardzību valstij, kas apsūdzēta genocīdā Gazā, savukārt Grieķijas Komunistiskā partija stratēģisko partnerību nosauca par eskalāciju (in.gr).

Nacionāla steidzamība pret Eiropas solidaritāti

Darījums izgaismo plašāku Eiropas modeli. Grieķija nav vienīgā NATO dalībvalsts, kas pērk Izraēlas sistēmas: Vācija iegādājās Arrow pārtvērējraķetes Eiropas Debesu vairoga iniciatīvas ietvaros, kas ir Berlīnes veidota koalīcija kopīgiem pretgaisa aizsardzības iepirkumiem (BMVg). Taču Atēnas ir spērušas soli tālāk, būvējot veselu nacionālo vairogu ap piegādātājiem ārpus Eiropas.

Šī izvēle nesaskan ar Briseles centieniem panākt, lai Eiropas valstis vairāk aizsardzības aprīkojuma pirktu kopīgi un no Eiropas ražotājiem, tostarp caur EDIP jeb Eiropas aizsardzības rūpniecības programmu un SAFE — jauno ES aizsardzības investīciju fondu (European Commission, Council). Visvairāk spriedzi izjūt Francija. Parīze 2026. gada aprīlī atjaunoja stratēģisko partnerību ar Atēnām, un Grieķija jau ir iztērējusi miljardus Francijas Rafale iznīcinātājiem un Belharra fregatēm (Marine & Océans). Francijas Senāta ziņojums tieši gaisa un raķešu aizsardzību min kā jomu, kur Eiropai jābeidz pirkt sadrumstalotas nacionālas sistēmas (Sénat). Francijas SAMP/T sistēma šajā iepirkumā bija tieša konkurente.

Atēnas izvēlējās citādi, jo Izraēla pārdod sistēmas, kas pārbaudītas reālā raķešu karā, bet Grieķijas drošības vajadzības ir tūlītējas. Eiropas industriālā solidaritāte zaudē brīdī, kad valstis ar akūtu apdraudējumu ātrāk un lētāk atrod pārbaudītus piegādātājus ārpus Eiropas.

Kipras mediji darījumu uzņēma kā reģionālu signālu, taču pētnieki nav atraduši pierādījumus, ka sistēma operacionāli aptvertu Kipru vai tās kritisko infrastruktūru (PhileNews). Kā ziņoja DW, līgums ir divpusējs, nevis alianses drošības jumts.

Grieķija ir apņēmusies tērēt 3 mljrd. € pretgaisa aizsardzības sistēmai, kuras suverenitātes nosacījumi paliek nepubliskos pielikumos. Grieķijas parlamentam šie nosacījumi jāpieprasa pirms tēriņu apstiprināšanas. Savukārt ES aizsardzības politikas veidotājiem jāpaskaidro, kā kopīgo iepirkumu programma var strādāt, ja dalībvalstis reāla apdraudējuma spiedienā turpina pirkt nacionālus vairogus no piegādātājiem ārpus Eiropas.