Guterres mēģinās atbloķēt Kipras sarunas

Kad Bans Gimuns 2010. gada februārī apmeklēja Kipru, Kipras grieķu un Kipras turku līderi vēl sēdēja pie sarunu galda. Pēc sešpadsmit gadiem ANO miera uzturētāji joprojām patrulē buferzonā, kas uztur pamieru, bet nedod mandātu sarunām par mieru. Strīda kodols nav pavirzījies. Antoniu Gutērrešs 27. jūlijā ieradīsies Kiprā uz trīs dienu sarunām ar abu kopienu līderiem (Sigmalive, Europa Press). Diplomātiskais mehānisms ir plašāks nekā pēdējos gados pieredzētais. Šķēršļi palikuši tie paši.

Divi sūtņi, viens iesaldēts konflikts

Gutērrešs darbojas caur ANO „labajiem pakalpojumiem” — starpniecības kanālu, kas ģenerālsekretāram ļauj savest puses kopā, bet neļauj uzspiest risinājumu (ANO labo pakalpojumu misija). Viņa personīgā sūtne Marija Angela Olgina kopš 2025. gada braukā starp pusēm. Martā vienā sarunu formātā piedalījās abu kopienu līderi un trīs garantētājvalstis — Grieķija, Turcija un Apvienotā Karaliste, kurām saskaņā ar Kipras 1960. gada Garantiju līgumu ir formāla loma drošības kārtībā. Gutērrešs paziņoja, ka puses vienojušās turpināt sarunas un tikties vēlreiz (ANO ģenerālsekretāra paziņojums). Tas nav izrāviens, taču tas ir vairāk par diplomātisku fonu.

Brisele 13. jūlijā pievienoja savu elementu. Eiropas Komisija iecēla Rafaēli Fito, vienu no Komisijas ietekmīgākajiem locekļiem, par īpašo pārstāvi Kipras jautājumā (Eiropas Komisija). Viņam jāgatavo, kā pēc iespējamās atkalapvienošanās Kiprā darbotos ES tiesības, un jākoordinē atbalsts Kipras turku kopienai. Prezidents Niks Hristodulidis šo soli novērtēja kā politisku līmeņa paaugstināšanu (Cyprus Mail). Tomēr Fito uzdevums ir juridiska sagatavošana pēc vienošanās, nevis pašas vienošanās izsarunāšana.

Ankaras siena

ANO atbalstītā risinājuma formula paredz bizonālu, bikomunālu federāciju: divas ģeogrāfiski nošķirtas zonas — Kipras grieķu un Kipras turku — ar kopīgu varas dalīšanu vienā suverēnā valstī (ANO Drošības padomes rezolūcija 1251). Turcija un Kipras turku vadība šo modeli noraida. Turcijas ārlietu ministrs Hakans Fidans Olginai sacīja, ka Ankara atbalsta divu valstu risinājumu, kura pamatā būtu suverēna vienlīdzība (Yeni Şafak). Turcijas Ārlietu ministrija Fito iecelšanu noraidīja kā ES iekšēju lietu, apgalvojot, ka ES zaudējusi neitralitāti, 2004. gadā uzņemot Kipru (Turcijas ĀM).

Tieši šī plaisa izjauca pēdējo nopietno sarunu mēģinājumu. 2017. gada Kransmontanas konference sabruka, jo puses nespēja vienoties par drošības garantijām, karaspēka klātbūtni, teritoriju, pārvaldību un īpašuma jautājumiem (ģenerālsekretāra ziņojums S/2017/814). Kopš tā laika neviens no šiem jautājumiem nav atrisināts.

Ietekme, ko ES negrib izmantot

Eiropai ir instrumenti, bet maz vēlmes tos lietot. 2019. gadā Padome, kurā ES valdības pieņem kopīgus lēmumus, apturēja augsta līmeņa dialogus pēc tam, kad Turcija nelikumīgi veica urbumus Kipras ūdeņos (ES Padome). Muitas savienības modernizācija, ko Ankara vēlas, uz galda atrodas kopš 2016. gada, taču tā nav mainījusi Turcijas nostāju par risinājuma nosacījumiem (Eiropas Komisija). Uz papīra tā ir ietekmes svira. Praksē ES galvaspilsētas paļaujas uz Turciju migrācijas pārvaldībā, enerģijas tranzītā un NATO koordinācijā. Neviena nav parādījusi gatavību iet uz tādu konfrontāciju, kas mainītu Ankaras aprēķinu.

Grieķija uzstāj, ka jebkuram risinājumam jābūt savietojamam ar ES tiesībām (Grieķijas ĀM). Francija atbalsta ANO ietvaru (Le Figaro). ES galvaspilsētu kopīgā pozīcija būtībā ir šāda: risinājumam jāiekļaujas ES tiesībās, taču ne par cenu, kas pārrautu attiecības ar Ankaru.

Gutērrešs var izveidot sarunu telpu. Fito var sagatavot, kā ES noteikumi absorbētu iespējamu vienošanos. Neviens no viņiem nevar radīt vienprātību par Kipras valsts pamatformu, kuras nebija Kransmontanā pirms deviņiem gadiem. Atbilde joprojām ir Ankarā, un Ankara līdz šim rāda, ka savu pozīciju nav mainījusi.