Hormuza krīze ceļ enerģijas inflāciju līdz 12.5%

Šaurs jūras ceļš starp Irānu un Omānu kļuvis par nākamo Eiropas inflācijas pārbaudījumu. Irāna paziņojusi, ka Hormuza šaurums ir slēgts, savukārt Vašingtona apstrīd, vai satiksme tiešām apstājusies. Tirgiem nav vajadzīga juridiski nevainojama blokāde. Pietiek ar risku, kavēšanos un trūcīgām aizstājējpiegādēm.

Mērogs ir izšķirošs. 2024. gadā caur Hormuzu dienā šķērsoja aptuveni 20 milj. barelu naftas un naftas produktu šķidrumu, ap 20 % no pasaules patēriņa. Pa to pašu ceļu tika vesta arī aptuveni piektā daļa globālās sašķidrinātās dabasgāzes tirdzniecības, liecina EIA. Lielākā daļa šo plūsmu nonāk Āzijā, nevis Eiropā. Taču Eiropa enerģiju pērk globālos tirgos, tāpēc šaurums, kas apkalpo Ķīnu, Indiju, Japānu un Dienvidkoreju, var celt dīzeļdegvielas, gāzes, mēslojuma un rūpniecības izejvielu izmaksas no Roterdamas līdz Silēzijai.

Šoks vispirms pārvietojas caur cenām

Eiropas ievainojamība nav galvenokārt tiešās naftas piegādes no Persijas līča. Vācija 2025. gadā tikai 6,1 % jēlnaftas importa saņēma tieši no Tuvajiem Austrumiem, bet kopējā enerģijas importa atkarība bija 67 %, norāda Destatis. Tajā ir spriedzes kodols: tieša atkarība var būt zema, bet cenu atkarība — augsta.

Pirmais kanāls ir gaidas. Nākotnes darījumu cenas kāpj, ja tirgotāji rēķinās ar ierobežotāku piedāvājumu, dārgāku pārvadāšanu vai augstāku kara riska prēmiju. BNP Paribas brīdinājusi, ka tikai daļu parasto Hormuza plūsmu var novirzīt pa cauruļvadiem. Tāpēc naftas tirgus ātri ieceno tūlītēji pieejamas piegādes deficītu Brent cenas līknē BNP Paribas.

Otrais kanāls ir vairumenerģijas cenu pārnese uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem. ECB jūnija prognozēs teikts, ka augstākas jēlnaftas un pārstrādāto naftas produktu cenas pilnībā un ātri nonāk šķidrās degvielas cenās. Gāzes un elektrības cenas pārvietojas lēnāk un pa valstīm atšķirīgi, jo līgumi, cenu fiksēšana, tarifi un nodokļi nav vienādi ECB projections. Tāpēc viens ārējs šoks vienā valstī kļūst par degvielas cenu spiedienu, citā — par elektrības cenu problēmu, bet vēl citur — par rūpniecības peļņas maržu sašaurināšanos.

Kas maksā, un kur

Pirmie maksā tie, kuri nevar vienkārši pagaidīt vai aizstāt energoresursu ar citu. Spiedienu visātrāk jūt darba braucēji, pārvadātāji, aviokompānijas, ķīmiskās rūpnīcas, mēslojuma ražotāji un pārtikas pārstrādātāji. Eurostat rūpniecības dati rāda, ka ES rūpniecība 2024. gadā patērēja 8 835 petadžoulus enerģijas: elektrība veidoja 33,3 %, dabasgāze 31,9 %, bet naftas produkti joprojām 10,4 % Eurostat. Tas nav tikai degvielas uzpildes staciju stāsts.

Mājsaimniecības to jūt caur apkuri, elektrību un transportu. ES mājsaimniecības 2024. gadā patērēja 9,54 milj. teradžoulu enerģijas; gāze veidoja 29,4 %, elektrība 26,9 %, bet telpu apkure viena pati — 61,5 % no mājsaimniecību enerģijas patēriņa Eurostat. Mājas ar gāzes apkuri un autovadītāji zaudē ātrāk nekā pilsētu mājsaimniecības ar centralizēto siltumapgādi un labu sabiedrisko transportu.

Vācija izskatās īpaši ievainojama, jo tai vienlaikus ir liela rūpniecība, importēta enerģija un plāni vasaras krājumi. NDR ziņoja, ka 9. jūnijā gāzes krātuves bija piepildītas ap 35 %, aptuveni par 25 procentpunktiem zemāk nekā 2017.–2021. gada vidēji. BDEW tajā pašā datumā Vācijas krātuvju piepildījumu vērtēja 35,3 % apmērā, bet THE tūlītējo cenu 10. jūnijā — 50,3 €/MWh NDR, BDEW. Nīderlandes loma ir citāda: tā nav tikai cietēja, bet arī cenu pārneses mezgls, jo Nīderlandes TTF nākotnes darījumi caur ICE Endex ir Eiropas gāzes cenu atskaites punkts ICE.

Spānijai ir amortizatori, nevis imunitāte. Regazifikācijas jauda un atjaunīgie energoresursi palīdz, taču La Vanguardia ziņoja, ka valsts enerģētiskā atkarība ir 68,4 % no gala patēriņa, bet PNIEC mērķis ir līdz 2030. gadam to samazināt līdz 50 % La Vanguardia. Itālija un Polija vairāk atrodas kavēto kanālu zonā: pārstrādātie naftas produkti, mēslojums, transporta izmaksas un pārtikas cenas.

Ieguvēju loks ir šaurs. No deficīta var iegūt sašķidrinātās dabasgāzes eksportētāji ārpus Persijas līča, naftas pārstrādātāji ar krājumiem, krātuvju operatori un tirgotāji, kuri spēj pāradresēt kravas. Valdībām vienkāršas izvēles nav. Degvielas subsidēšana pārceļ rēķinu no sūkņiem uz budžetu. Cenu pārnese uz patērētājiem sargā publiskās finanses, bet sit pa vēlētājiem un uzņēmumiem. Monetārās politikas stingrināšana var ierobežot gaidas, bet tā nevar atvērt Hormuzu.

Tāpēc ECB jaunākā prognoze ir būtiska. Tā paredz, ka eirozonas kopējā inflācija 2026. gada trešajā un ceturtajā ceturksnī sasniegs 3,4 %, bet enerģijas inflācija — 12,5 %. Prognoze savienota ar procentlikmju paaugstinājumu par 25 bāzes punktiem un brīdinājumu, ka fiskālajam atbalstam jābūt īslaicīgam, mērķētam un pielāgotam ECB projections, ECB statement. Eiropa atkal nonāk vecajā enerģijas slazdā: sargāt ienākumus, budžetus un cenu stabilitāti. Visus trīs vienlaikus pilnībā pasargāt nevar.

Atvērtais jautājums

Sarežģītākais fakts joprojām ir Hormuza šauruma fiziskais statuss. Francijas mediji aprakstījuši kuģu skaita kritumu no aptuveni 160 dienā līdz 11, taču šis skaitlis paliek vājš bez neatkarīga kuģu izsekošanas apstiprinājuma Le Grand Continent. Ekspertu komentāri arī atstāj vietu turpinātai satiksmei, kas vairāk atbilst smagai kvaziblokādei, nevis pārbaudītai nulles tranzīta slēgšanai Les Clés du Moyen-Orient.

Tāpēc nākamie rādītāji ir praktiski: reāla tankkuģu kustība, kara riska apdrošināšanas cena, Kataras sašķidrinātās gāzes kravas, Eiropas krātuvju piepildījums, dīzeļdegvielas cenas un mēslojuma izmaksas. Eiropai nav jāpaliek bez enerģijas, lai Hormuza radītu zaudējumus. Pietiek ar to, ka tā turpina pirkt fosilos resursus tirgū, kur risks jau ir kļuvis par cenas daļu.