Hormuza risks sadārdzina Eiropas gāzi

Pēc ASV triecieniem Irānas kodolobjektiem un tiem sekojošās raķešu apmaiņas Hormuza šauruma tuvumā Eiropas enerģijas cenas dažu dienu laikā strauji pieauga. Neviens tankkuģis nav fiziski bloķēts. Neviena valdība nav izsludinājusi deficītu. Taču izmaksas jau ir atnākušas — caur naftas etaloncenu, gāzes nākotnes līgumiem un kuģošanas apdrošināšanu, kas pārcenoja risku vēl pirms bija pierādījumi, ka šaurums tiešām ir slēgts.

Brent jēlnafta 18. jūlijā noslēdzās pie 88,10 ASV dolāriem par barelu, aptuveni par 16 % augstāk nekā nedēļu iepriekš (Economic Times EnergyWorld, Sharetrader). Nīderlandes TTF, galvenais Eiropas gāzes cenu etalons, sasniedza 57,72 € par megavatstundu — vairāk nekā par 18 % augstāk tajā pašā periodā (n-tv). Kara riska apdrošināšana tankkuģiem, kas šķērso Hormuzu, tagad maksā 3–10 % no kuģa korpusa vērtības. 100 milj. ASV dolāru vērtam kuģim tas nozīmē 3–10 milj. dolāru par viena reisa apdrošināšanu. Pirms konflikta līdzīgs segums maksāja ap 250 000 dolāru (The National, PortProcure).

Kā Persijas līča krīze nonāk Eiropas maciņos

Eiropa no Persijas līča tieši importē salīdzinoši maz naftas un gāzes. ASV Enerģētikas informācijas administrācija lēš, ka 84 % jēlnaftas, kas šķērso Hormuzu, nonāk Āzijā (EIA). Taču enerģija tiek tirgota globālā tirgū. Ja Āzijas pircēji baidās zaudēt Kataras sašķidrinātās dabasgāzes kravas, viņi agresīvāk sola cenu par ASV, Nigērijas un Austrālijas kravām. Šī konkurence paceļ cenu arī Eiropai par alternatīvām piegādēm, no kurām tā jau ir atkarīga.

Turklāt ES sašķidrinātās dabasgāzes imports jūnijā, pēc S&P Global datiem, bija par 18 % mazāks nekā pirms gada (S&P Global). Tas rāda, ka tirgus kļuva saspringtāks jau pirms šīs nedēļas cenu lēciena.

Izmaksas dažādās valstīs un nozarēs parādās atšķirīgi. Itālijā dīzeļdegvielas cena pārsniedza 2 € litrā tieši brīdī, kad beidzās pagaidu akcīzes nodokļa samazinājums (Sky TG24). Vācijā ķīmijas uzņēmumi, kas naftu pērk tūlītējo darījumu tirgū, izmaksu spiedienu izjūt uzreiz, jo tos nav iespējams pietiekami ātri nosegt ar cenu riska ierobežošanas darījumiem (Tagesschau). Kuģniecībā tūlītējās konteineru pārvadājumu likmes Tālo Austrumu un Persijas līča maršrutos pārsniegušas 7 000 dolāru par konteineru, bet aptuveni 250 000 konteineru nedēļā tiek novirzīti prom no šauruma (Maritime Danmark).

Ziemas krājumi cenu spiedienā

Laiks situāciju padara smagāku. ES gāzes krātuves jūnija beigās bija piepildītas par 48,9 %, salīdzinot ar 58,6 % pirms gada. ACER, ES energoregulatoru aģentūra, brīdināja, ka sašķidrinātās dabasgāzes imports jāpalielina aptuveni par 13 % salīdzinājumā ar 2025. gada līmeni, lai pirms ziemas sasniegtu obligāto 90 % krātuvju piepildījuma mērķi (Enerdata). Krātuvju uzpildīšana brīdī, kad pieaug Persijas līča riska piemaksas, vairs nav tikai iepirkuma procedūra. Tā kļūst par politisku lēmumu par izmaksu segšanu.

Eiropas Komisijas Enerģētikas savienības darba grupa 13. jūlijā secināja, ka „tūlītēju piegādes drošības bažu” nav, norādot uz brīvu sašķidrinātās dabasgāzes importa jaudu un esošajām ārkārtas naftas rezervēm (European Commission). Šādu vērtējumu var pamatot. Eiropai ir alternatīvas, un daļa jau tiek izmantota — Itālijas un Horvātijas termināļi pārgāja uz ASV kravām, kad Kataras piegādes sāka svārstīties.

Taču „nav deficīta” nenozīmē „nav problēmas”. Brisele var koordinēt, sasaukt dalībvalstis un administrēt krājumu atbrīvošanas noteikumus. Tā nevar piespiest kuģa īpašnieku doties caur apdraudētiem ūdeņiem, likt apdrošinātājam piedāvāt lētu segumu vai piespiest bankas atbilstības nodaļu apstiprināt ar Persijas līci saistītu kravu. Lloyd’s Market Association to formulēja tieši: apdrošināšana joprojām bija pieejama, bet satiksmes samazināšanos noteica „īpašnieku un kapteiņu bažas par drošību” (LMA). Šaurā vieta nav piegādes infrastruktūra. Tā ir privātu uzņēmumu vēlme uzņemties risku, ko enerģētikas komisārs nevar pavēlēt.

Rēķins pienāk jebkurā gadījumā

Eiropa, visticamāk, spēs nodrošināt piegādes, kamēr Hormuza šaurums formāli paliek kuģojams, pat ja praksē satiksme ir apgrūtināta. Taču tā nevar atcelt riska piemaksu. Izšķirošās sviras ir Vašingtonā, Teherānā, pie kuģu īpašniekiem, apdrošinātājiem un bankām, kuru riska komitejas atbild akcionāriem, nevis ES enerģētikas politikai. Valdībām paliek politiskās izmaksas — neapmierinātība par degvielas cenām, krātuvju uzpildes rēķini un rūpniecības sūdzības —, bet instrumenti konflikta pamatcēloņa atrisināšanai atrodas ārpus Eiropas rokām.