Ungārija bloķē Ukrainas ES sarunas

Slēgtā ES paplašināšanās amatpersonu sanāksmē 17. jūlijā Ungārija neesot piekritusi virzīt tālāk Ukrainas pievienošanās sarunas, vēsta European Pravda, atsaucoties uz diplomātiskiem avotiem. Publisks Padomes paziņojums šo epizodi nav apstiprinājis. Tomēr ziņotais strupceļš izgaismo strukturālu problēmu: katrā ES paplašināšanās posmā vajadzīga vienprātība, un viena valdība var pārvērst tehnisku procedūru politiskā spiediena instrumentā.

Tas nebija veto Ukrainas uzņemšanai ES. Posms ir agrāks un tehniskāks. Ungārija bloķēja skrīninga rezultātu apstiprināšanu, bez kā Kijiva nevar iesniegt sarunu pozīcijas divās sadaļu kopās par iekšējā tirgus un konkurētspējas noteikumiem (European Pravda, Eiropas Komisija). Ukraina jau ir atvērusi divas no sešām sarunu kopām. Lai virzītos uz priekšu ar pārējām četrām, vajadzīga visu ES valdību piekrišana. Līguma 49. pants, kas regulē jaunu dalībvalstu uzņemšanu, joprojām prasa vienprātību katrā posmā (EUR-Lex, Le Monde). Līgumos nav mehānisma, kas pievienošanās lēmumus ļautu pārcelt uz vairākuma balsojumu.

Budapeštas arguments un divpusējā svira

Premjerministrs Pēters Maģars šo soli pasniedza kā taisnīguma jautājumu, nevis iebildumu pret Ukrainas dalību. Viņš apgalvoja, ka ES nevajadzētu paātrināti virzīt Ukrainu, kamēr Rietumbalkānu kandidātvalstis rindā gaidījušas vairāk nekā desmit gadus (RFE/RL, The New Union Post).

Konkrētākā svira ir divpusēja. Ungārijas ilgstošais strīds ar Ukrainu par etnisko ungāru stāvokli Aizkarpatu reģionā jau iepriekš kavēja sarunu kopu atvēršanu, līdz Kijiva deva konkrētus solījumus (Euronews, European Integration). Šī pretenzija Budapeštai dod atkārtoti lietojamu instrumentu: katrā vienprātības posmā aktualizēt mazākumtautību tiesības un piespiest Ukrainu risināt divpusējas prasības, pirms ES process var kustēties tālāk.

Moldova maksā par cita strīdu

Mazāk redzamais zaudētājs ir Moldova. Juridiski Ukraina un Moldova ir atsevišķas kandidātvalstis, taču politiski ES tās virzījusi kopā kopš brīža, kad abas ieguva kandidātvalsts statusu pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma (Eiropas Komisija). Ungārija esot atbalstījusi Moldovas lietas virzīšanu atsevišķi. Citas dalībvalstis atteikušās šķirt abus procesus, tādēļ iesaldēti palika abi (Ziare).

Moldovas prezidente Maija Sandu ir brīdinājusi, ka paplašināšanās iespēju logs var nebūt atvērts bezgalīgi (Europa Liberă Moldova). Rumānija, kuru ar Moldovu saista valoda un pilsonības saites, Kijivas samitā parakstīja kopīgu deklarāciju ar aicinājumu atvērt atlikušās sarunu kopas „pēc iespējas drīzāk” (Moldpres). Kopīga virzība bija domāta, lai stiprinātu abas kandidatūras. Tagad tā nozīmē, ka Moldova uzņemas kavējumu, kuru pati nav izraisījusi.

Polija ir brīdinājums

Ungārija nav vienīgā galvaspilsēta, kur pievienošanās politika kļūst asāka. Polijas opozīcijas partija „Likums un taisnīgums” iesniegusi Seimā priekšlikumu, aicinot valdību bloķēt Ukrainu katrā posmā, kur vajadzīga vienprātība (TVN24). Donalda Tuska valdība joprojām atbalsta Ukrainas ceļu uz ES, taču prasa pārejas periodus lauksaimniecībā un aizsargmehānismus graudiem, mājputnu gaļai un rapšiem (WP, CER). Ukrainas pievienošanās pārkārtotu ES lauksaimniecības izdevumu sadali Centrāleiropā. Ja vietējās lauksaimnieku interešu grupas iegūs pietiekamu ietekmi, Varšava var nonākt pie tā paša bremžu mehānisma, kuru Budapešta jau izmantojusi.

Vācija un Francija pēc kopīgās ministru padomes 17. jūlijā aicināja uz nopelnos balstītu, pakāpenisku pievienošanos, vienlaikus iekļaujot institucionālas reformas (Elizejas pils, Vācijas valdība). Kā raksta FAZ, diplomāti norādot, ka citas valdības esot slēpušās aiz Budapeštas, ļaujot Ungārijai uzņemties vainu, kamēr klusāka pretestība saglabājas arī citur. Ja tā ir, Francijas un Vācijas reformu piedāvājumam jāatbild uz konkrētu jautājumu: vai „pakāpeniska pievienošanās” nozīmē procesa maiņu, lai viena galvaspilsēta to nevar iesaldēt, vai arī tā dod katrai piesardzīgai valdībai vairāk laika atrast iemeslus pateikt nē?

Ungārija parādījusi, ka pievienošanās procesu var apturēt ilgi pirms galīgā lēmuma par dalību. Polija rāda, kāpēc šī svira var nepalikt tikai Ungārijas rokās. Pievienošanās process darbojas tad, ja vienprātība piespiež kandidātvalstis izpildīt nosacījumus. Tas sāk lūzt, kad vienprātība kļūst par iekšpolitikas instrumentu, ar kuru prasa piekāpšanos jautājumos, kas nav tieši saistīti ar gatavību dalībai. Budapešta šo robežu ir pārkāpusi. Berlīnei un Parīzei jāizlemj, vai reforma nozīmē procesa salabošanu vai tikai aicinājumu kandidātvalstīm pacietīgāk gaidīt.