Rūpniecība šķeļ ES budžeta sarunas

2,0 triljonu € summa, kas tagad tiek piesaukta nākamā ES budžeta sarunās, politiski ir ērta, bet salīdzinājums nav tīrs. Pašreizējā pakete šādu mērogu sasniedza tikai tad, kad Brisele parastajam ilgtermiņa budžetam pieskaitīja NextGenerationEU aizņēmumus; pamatbudžets bija 1,074 triljoni € 2018. gada cenās. Strīds patiesībā ir par noteikumu, kas izšķirs, kur nonāk ES nauda: pie tiem, kam jāpanāk pārējie, vai pie tiem, kas jau ir gatavi būvēt tehnoloģiju, aizsardzības un enerģētikas jaudas.

Noteikums nosaka ieguvējus

Katrai galvaspilsētai ir veto tiesības, jo ilgtermiņa budžetam vajadzīga vienprātība Padomē un pēc tam Eiropas Parlamenta piekrišana saskaņā ar LESD 312. pantu. Tas nozīmē, ka katra nacionālā pretenzija var nonākt galīgajā darījumā.

Gadu desmitiem liela daļa ES tēriņu tika balstīta vajadzībā. Kohēzijas nauda nonāk nabadzīgākos reģionos, lai mazinātu ienākumu, infrastruktūras un darba vietu plaisas; šī loģika izklāstīta Parlamenta kohēzijas pārskatā. Kopējās lauksaimniecības politikas nauda sargā zemnieku ienākumus un lauku ekonomiku, kā rāda Parlamenta KLP finansējuma skaidrojums.

Konkurētspējas nauda darbojas citādi. Ja jauni līdzekļi tiks dalīti caur rūpniecības konkursiem, pētniecības partnerībām un nacionālo līdzfinansējumu, ieguvēji bieži būs reģioni ar spēcīgiem uzņēmumiem, universitātēm, aizsardzības piegādātājiem un ierēdņiem, kas spēj sagatavot pieteikumus. Galīgā formula vēl nav zināma, tāpēc svarīgs nav precīzs skaitlis. Svarīgs ir mehānisms: kohēzija atalgo vajadzību, industriālā politika atalgo gatavību.

Maksātājvalstis grib ambīcijas ar griestiem

Vācijas problēma ir aritmētika. Lielāki ES izdevumi tehnoloģijām, aizsardzībai un Ukrainai nozīmē vienu no trim lietām: lielākas nacionālās iemaksas, kopīgu parādu vai spiedienu uz vecajām prioritātēm. Tāpēc budžets ar griestiem un stingrākām izvēlēm ir dabiska maksātājvalstu pozīcija, īpaši tad, ja Briselei jau ir atsevišķi kanāli reģionālajai attīstībai caur Eiropas Reģionālās attīstības fondu un aizsardzības industrijai caur Eiropas Aizsardzības fondu.

Francijai spiediens ir citāds. Parīze grib aizstāvēt KLP un vienlaikus virzīt aizsardzību un rūpniecību, taču fiskālā telpa ir šaurāka pēc tam, kad Padome 2024. gada jūlijā sāka pret Franciju pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru. Aizņemšanās ES līmenī izmaksas neatceļ. Tā tikai pārbīda strīdu no šodienas nacionālās iemaksas uz rītdienas kopīgo atmaksu.

Polija ir skaidrākais pārbaudījums. Varšava grib spēcīgāku drošību, noturīgāku robežu un lielākus ar Ukrainu saistītus izdevumus, bet tai ir arī liela tieša interese kohēzijā: Kohēzijas datu platforma Polijai rāda 76,7 mljrd. €. Tā var gribēt stingrāku Eiropu un vienlaikus iebilst, ka par to jāmaksā, vājinot formulas, kas finansēja Polijas panākšanu.

Tāda pati spriedze iet gar ES austrumu flangu. Ja budžets Krievijas radīto apdraudējumu uztver kā izmaksu, Polijai un Baltijas valstīm ir spēcīgs arguments. Ja nauda sekos rūpnieciskajai kapacitātei, lielākas ekonomikas var paņemt lielāku daļu caur iepirkumu ķēdēm un pētniecības grupām, kamēr tieši apdraudētās valstis nes drošības risku.

Rēķins tik un tā būs jāsamaksā

Zemniekiem un nabadzīgākiem reģioniem nav jāiebilst pret konkurētspējas izdevumiem, lai no tiem zaudētu. Viņi zaudē tad, ja šie izdevumi tiek finansēti, griežot KLP vai kohēziju, un pēc tam dalīti konkursos, kuros viņiem ir vājākas iespējas uzvarēt.

Svarīga ir arī finansēšanas izvēle. ES ieņēmumi joprojām lielā mērā balstās uz nacionālajām iemaksām pēc nacionālā kopienākuma, savukārt kopīga aizņemšanās rada ES parādu, kas laika gaitā jāatmaksā, kā skaidro Komisijas ieņēmumu ceļvedis un NextGenerationEU investoru materiāli. Granti tiešāk palīdz vājākiem reģioniem. Aizdevumi vairāk der tiem, kas spēj aizņemties un īstenot projektus. Līdzfinansējums, kur valdībai jāpievieno sava nauda, var izslēgt nabadzīgākas administrācijas vēl pirms konkurss sācies.

Budžeta strīdu pārdos kā veco transfertu sadursmi ar modernām prioritātēm. Grūtāks jautājums ir, vai Eiropa spēj būvēt rūpniecisko kapacitāti, nepārkāpjot solījumu, ka nabadzīgāki reģioni joprojām var panākt pārējos.