Itālija izmeklē NATO failu zādzību

Droša glabātava var izgāzties arī bez uzlauztām durvīm. Pietiek ar vienu piekļuves tiesību komplektu, vienu nokopētu failu vai vienu cilvēku, kuram sistēma uzticējusies pārāk daudz. Itālijas izmeklēšana par it kā nozagtām identitātēm, sensitīviem dokumentiem un pārdošanai piedāvātiem NATO projektu materiāliem ir svarīga tāpēc, ka Eiropa paātrina kopīgus aizsardzības projektus, kamēr daļa dokumentu joprojām glabājas nacionālajās ministrijās un uzņēmumu sistēmās.

Publiski pieejamā informācija nepierāda NATO sistēmu uzlaušanu. n-tv aprakstā runa ir par aizturētu bijušo Itālijas izlūkdienesta darbinieku un iespējamu neatļautu piekļuvi slepenai informācijai, kas saistīta ar militāro jomu. Tas ļauj secināt ko šaurāku: kopīgi aizsardzības projekti ir tik droši, cik droši katra valsts un katrs pielaidi saņēmušais uzņēmums sargā dokumentus.

Kur dokumenti patiesībā glabājas

Frāze „NATO projektu materiāli” izklausās skaidra, bet tāda nav. Tā var nozīmēt NATO klasificētu informāciju, Itālijas slepenus dokumentus, kas saistīti ar alianses programmu, iepirkuma ziņā vērtīgus uzņēmuma failus vai dokumentus, kuros NATO tikai pieminēta. Tie ir atšķirīgi gadījumi ar atšķirīgām juridiskām un drošības sekām.

Tāpēc izšķiroša ir dokumentu glabāšanas ķēde: kas failu turēja, kam bija tiesības to atvērt, kas to pārvietoja un kurš pamanīja pārkāpumu. Itālijas prokuratūrai jālemj, kādas apsūdzības iespējams celt. Valsts drošības iestādēm jāpārbauda, vai nav izgāzušās pielaides vai dokumentu aprites prasības. Aizsardzības uzņēmumiem jāparāda, vai piekļuve sensitīviem materiāliem tiešām tika kontrolēta. Ja lietā bija iesaistīta NATO izcelsmes informācija, NATO drošības noteikumi paredz, ka sabiedrotie to aizsargā caur savām nacionālajām sistēmām.

Suverēnām valstīm šāda kārtība ir loģiska. Vienlaikus tā rada vājos punktus. Briselē pieņemts noteikums nepārbauda piekļuves žurnālu Romā. Iepirkuma līguma drošības klauzula neaptur uzticamu iekšējo cilvēku, ja viņš nokopē failu. ES aizsardzības iepirkumu direktīva ļauj pasūtītājiem prasīt drošības garantijas sensitīvos aizsardzības līgumos, taču pārbaude notiek ministrijās, pie galvenajiem darbuzņēmējiem un apakšuzņēmējiem.

Ātrāki iepirkumi, tās pašas drošības plaisas

ES šai sistēmai pievieno apjomu. Eiropas Komisijas aizsardzības darba kārtība virza lielāku rūpniecisko jaudu un kopīgus iepirkumus. Tajā pašā virzienā iet EDIRPA regula un EDIP priekšlikums: vairāk pārrobežu aizsardzības iepirkumu un ražošanas.

Tie neveido centrālu ES pretizlūkošanas dienestu. Tas ir būtiski, jo ātrums palielina ievainojamību. Vairāk kopīgu projektu nozīmē vairāk cilvēku ar piekļuves tiesībām, vairāk uzņēmumu, kas apstrādā sensitīvas prasības, un vairāk partneru, kuriem jāpaļaujas uz citu valstu drošības paradumiem.

Izgāšanās izmaksas nav abstraktas. Uzņēmumi var zaudēt piekļuvi programmām. Valdībām var nākties apturēt darbus, kamēr izmeklētāji noskaidro, kas ticis atklāts. Partneri var kļūt piesardzīgāki, daloties ar tehniskajām prasībām, personāla datiem vai piegādātāju informāciju. Aizsardzības tirgū, kas balstās uz uzticēšanos, noplūde var bremzēt darbu vēl pirms pierādīts operacionāls kaitējums.

„Rheinmetall” un „Leonardo” kopuzņēmums parāda, kāda rūpnieciskā ievainojamība šeit ir iespējama, nepierādot nekādu saikni ar Itālijas lietu. „Rheinmetall” un „Leonardo” savu kaujas tehnikas sadarbību raksturo kā Eiropas industriālu projektu. Ja aizsargāti Itālijas materiāli būtu atklājuši piegādātājus, prasības vai savietojamības pieņēmumus, partneriem būtu pamats satraukumam. Publiskie pierādījumi neliecina, ka tas būtu noticis.

Vācijas pašreizējais apdraudējuma vērtējums skaidro, kāpēc šo lietu lasīs plašāk par Itāliju. Tur amatpersonas jau uzskata Krievijas spiegošanu un datu zādzības par risku stratēģiskām nozarēm. Ziemeļreinas-Vestfālenes iekšlietu ministrs Herberts Reils „Zeit” brīdināja par enerģētiku, aizsardzību un loģistiku, savukārt „Kölner Stadt-Anzeiger” ziņoja par bažām ap aizsardzības uzņēmumiem, transporta maršrutiem un uzņēmumu vadītājiem. Šis fons padara Itālijas lietu saprotamu Berlīnei, pat ja tas nepierāda, ka cietuši Vācijas uzņēmumi.

Beļģijai šajā gadījumā ir nozīme kā alianses mītnes vietai, nevis izmeklētājai. NATO arhīvi norāda, ka organizācijas galvenā mītne atrodas Briselē, bet Beļģijas Nacionālā drošības iestāde savā sistēmā atbild par klasificētas informācijas un pielaižu funkcijām, kā skaidro ārlietu ministrija. Ja alianses informācija tiešām nonākusi ārpus kontroles, galvenais Eiropas jautājums ir, cik ātri par to informēti partneri.

Lieta pagaidām nepierāda NATO kompromitēšanu. Tā parāda ko citu: Eiropas aizsardzības spēju kāpināšana balstās uz dokumentu aprites sistēmām, kas paliek nacionālas, nevienmērīgas un daļēji neredzamas. Itālijas iestādēm jāsniedz pēc iespējas skaidrāks likumā balstīts skaidrojums, kas tie bija par dokumentiem un kur tie nonāca. NATO un partnervalstīm jāspēj pārliecināt, ka kaitējums pārbaudīts, ja lietā bijusi aizsargāta alianses informācija.