Itālijas 4.18% ienesīgums nemaina riska cenu

Itālijas valdības desmit gadu obligāciju ienesīgums 1. septembrī sasniedza 4,18 % — augstāko aizņemšanās cenu kopš 2023. gada beigām (QuiFinanza, CNBC/Reuters). Izolēti šis skaitlis izskatās pēc parāda krīzes sākuma. Taču rādītājs, kas labāk mēra tieši Itālijas risku, bija daudz mierīgāks: BTP-Bund starpība, proti, atšķirība starp Itālijas un Vācijas desmit gadu aizņemšanās cenu, bija ap 83–84 bāzes punktiem jeb 0,83 procentpunktiem (ANSA). Augstu, bet ne krīzes līmenī.

Itālijas virsraksta ienesīgums izskatās tik augsts tāpēc, ka arī Vācijas etalona obligāciju ienesīgums pakāpās virs 3,36 %, sasniedzot augstāko līmeni 15 gadu laikā (Euronews DE). Ja bāzes līmenis ceļas visur, katras valsts skaitlis izskatās satraucošāks.

Globālās procentlikmes nosaka fonu

1. septembrī tirgi pārcenoja ilgtermiņa valdību parādu gandrīz visur. ASV desmit gadu valsts obligāciju ienesīgums sasniedza ap 4,80 %, Lielbritānijas valdības obligāciju ienesīgums — 5,24 %, bet Japānas etalona obligācija pārsniedza līmeni, kas naktī satricināja Āzijas tirgus (Investing/Reuters). Investori prasa lielāku atlīdzību par ilgtermiņa aizdošanu, jo inflācija saglabājas noturīga un valdības tirgū izlaiž arvien jaunas obligācijas (Cinco Dias). Kā norādīja FAZ, tā nav eirozonas parādu krīzes atkārtošanās: kāpj arī Vācijas, ne tikai Dienvideiropas ienesīgumi (FAZ).

Grieķija parāda, kāpēc parāda struktūra nosaka, cik ātri augstākas likmes sāk sāpēt budžetam. Lai gan Grieķijas valsts parāds pret IKP ir daudz lielāks nekā Itālijai, tā aizņemas lētāk, jo vidējais parāda dzēšanas termiņš pārsniedz 18 gadus un valstij ir aptuveni 39 mljrd. € skaidras naudas rezerves (Capital.gr, Grieķijas Finanšu ministrija). Garš dzēšanas termiņš nozīmē, ka katru gadu par šodienas augstākajām likmēm jāpārfinansē tikai neliela parāda daļa. Itālijai šādas aizsardzības nav.

Pārfinansēšanas spiediens

Augstāki ienesīgumi valdības procentu rēķinu nepārraksta vienā dienā. Lielākajai daļai valsts parāda ir fiksēti kuponi: obligācija, kas pirms gadiem pārdota ar 1 % likmi, līdz dzēšanas termiņam turpina maksāt 1 %. Izmaksas parādās pārfinansēšanas brīdī, kad Valsts kase veco lēto parādu aizstāj ar jaunu dārgāku parādu.

Itālijas parlamenta budžeta birojs UPB prognozēja, ka procentu izdevumi pieaugs no 4,1 % no IKP 2026. gadā līdz 4,5 % 2029. gadā, jo augstākas likmes pakāpeniski nonāk budžetā (UPB). Eiropas Komisija gaidīja, ka 2026. gadā vien procentu izmaksas palielināsies par 0,3 procentpunktiem no IKP. Daļēji tas saistīts ar Itālijas inflācijai piesaistītajām obligācijām, kurās valdības maksājumi automātiski aug līdz ar patēriņa cenām (Eiropas Komisija).

28. augustā Itālija pārdeva jaunu desmit gadu obligāciju 4 mljrd. € apmērā ar 4,10 % ienesīgumu (Teleborsa). Pieprasījums sedza piedāvājumu, taču cena nostiprina augstākas izmaksas uz desmit gadiem. Portugāles piemērs parāda aritmētiku: tās vidējās parāda izmaksas 2025. gada beigās bija 2,1 %, bet 2026. gadā jauno obligāciju vidējais ienesīgums bija 3,4 %, palielinot 2027. gada procentu izdevumu prognozi par 776 milj. € (Jornal de Negocios). Itālija saskaras ar to pašu spiedienu uz daudz lielāku parāda apjomu, turklāt Eiropas Komisija 2026. gadam prognozē tikai 0,5 % IKP pieaugumu un parāda kāpumu līdz 139,2 % no IKP 2027. gadā (Eiropas Komisija).

Jaunie obligāciju pircēji šajā situācijā iegūst. Noguldītājs vai pensiju fonds, kas fiksē ienesīgumu virs 4 %, saņem atdevi, kas pirms trim gadiem nebija iedomājama (We-Wealth). Valdības zaudē budžeta manevra telpu — izsole pēc izsoles.

Kam jāseko

Eiropas Centrālajai bankai ir instruments ar nosaukumu Transmisijas aizsardzības instruments jeb TPI. Tas paredzēts obligāciju pirkšanai situācijās, kad kādas valsts starpība paplašinās nekārtīgi un apdraud monetārās politikas transmisiju — to, lai ECB procentlikmju lēmumi līdzīgi iedarbotos visā eirozonā. Taču šo instrumentu ir grūti pamatot, ja ienesīgumi kāpj visās valstīs vienlaikus (ECB). Valdības ar lielu parādu var ciest arī tad, ja starpības vēl ir pārāk šauras, lai attaisnotu ECB obligāciju pirkumus.

Pieci signāli rādītu, ka neērtā pārcenošana pāriet nopietnās problēmās:

• Starpības pārsniedz 100 bāzes punktus un turas virs šā līmeņa.
• Izsolēs vājinās pieprasījums, proti, investori sāk atteikties pirkt Itālijas parādu par piedāvāto cenu.
• Izaugsmes prognozes pazeminājums paceļ Itālijas deficītu virs 3 % no IKP, sarežģījot iziešanu no ES fiskālās uzraudzības (Scope Ratings).
• Kredītreitinga pazeminājums liek daļai institucionālo investoru prasīt augstāku ienesīgumu vai pārdot obligācijas.
• Bankas, kuru bilancēs ir lieli krītošu valdības obligāciju portfeļi, sāk kreditēt piesardzīgāk, sašaurinot finansējumu mājsaimniecībām un uzņēmumiem.

Pagaidām neviens no šiem signāliem nav ieslēdzies. Tirgi šobrīd Itāliju neizceļ atsevišķi; tie liek tai dzīvot ar augstāku globālo pārfinansēšanas cenu, ko vāja izaugsme grūti absorbē.