Itālija un Tunisija noraida Lībijas jūras prasību

Itālija un Tunisa ir nosūtījušas ANO oficiālas vēstules, noraidot Lībijas vienpusēji pieteikto ekskluzīvo ekonomisko zonu (EEZ) Vidusjūras centrālajā daļā. EEZ piekrastes valstij dod tiesības uz zveju, jūras dzīļu derīgajiem izrakteņiem un energoresursiem līdz 200 jūras jūdzēm no krasta, taču tā nav pilna suverenitāte. Līdz šim 2019. gada Turcijas un Lībijas jūras memorandu formāli bija apstrīdējušas tikai Grieķija un Kipra. Šī vienošanās iezīmēja robežlīnijas, kas, Grieķijas un Kipras ieskatā, šķērso to prasītās jūras teritorijas. Itālijas un Tunisas iebildumi nozīmē, ka apstrīdējums tagad nāk no abām Vidusjūras pusēm.

Ko dara ANO protesta vēstule un ko tā nedara

Saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS) valstis ar pretējām vai blakus esošām piekrastēm nevar atrisināt pārklājošas jūras robežas, vienkārši iesniedzot ANO savu līniju. Konvencijas 74. un 83. pants paredz, ka robežas jānosaka ar vienošanos, kuras mērķis ir taisnīgs risinājums (UNCLOS pilns teksts). ANO reģistrē valsts pozīciju, bet to neapstiprina, un vienpusējs iesniegums nevar būt saistošs valstīm, kuru tiesības tas skar (ANO DOALOS Lībijas lieta).

Protesta iesniegšana oficiālajā lietā fiksē, ka valsts nepiekrīt prasībai. Tas neļauj klusēšanu vēlāk interpretēt kā piekrišanu un dod signālu enerģētikas uzņēmumiem, diplomātiem un tiesām, ka robeža ir strīdīga. Saskaņā ar Pentapostagma Lībija savu notu esot iesniegusi 2025. gada 27. maijā, Tunisa iebildumu — 2026. gada 19. aprīlī, bet Itālija — 2026. gada 26. maijā. Precīzs ANO dokumentu saturs nav neatkarīgi pārbaudīts.

Eiropadome, kurā ES valstu un valdību vadītāji nosaka politisko virzienu, 2019. gada decembrī paziņoja, ka Turcijas un Lībijas memorands „aizskar trešo valstu suverēnās tiesības, neatbilst jūras tiesībām un nevar radīt juridiskas sekas trešajām valstīm” (Eiropadomes secinājumi). Itālija un Tunisa tagad pievieno savus iebildumus šai agrākajai ES pozīcijai, nostiprinot to no citas Vidusjūras daļas.

Dažādas valstis, atšķirīgs juridiskais pamats

Itālijas un Tunisas iebildumi balstās atšķirīgās lietās. Itālija esot atsaukusies uz jūras robežām, kas saistītas ar Starptautiskās tiesas 1985. gada spriedumu Lībijas un Maltas kontinentālā šelfa lietā (ST Lībijas/Maltas lieta), apgalvojot, ka Lībijas prasītās robežas aizskar Itālijas tiesības. Tunisa savukārt atsaucās uz savu 1982. gada lietu ar Lībiju Starptautiskajā tiesā (ST Tunisas/Lībijas lieta). Tādējādi Tunisai iebildums ir esošas divpusējas juridiskās bāzes aizsardzība, nevis solidaritātes žests Grieķijai vai Kiprai.

Abām pieejām ir atšķirīgs politiskais svars. Roma iebilst juridiski, vienlaikus saglabājot kontaktus ar Lībiju. Itālijai Lībija ir vajadzīga migrācijas plūsmas pārvaldīšanai Vidusjūras centrālajā maršrutā un enerģētikas sadarbībai Meloni Matei plāna ietvaros, kurā Itālija sevi pozicionē kā tiltu starp Ziemeļāfriku un Eiropu gāzes un infrastruktūras jautājumos (Renewable Matter). Tunisa iebilda klusāk; tās redzamā diplomātija uzsver atbalstu Lībijas pašas vadītam politiskam risinājumam, nevis jūras konfrontācijai (La Presse de Tunisie). Juridiskais solis un diplomātiskais tonis šeit neiet vienā virzienā.

Izpildes plaisa

Iebildumi neatceļ Lībijas prasību. Tie sadārdzina mēģinājumu izturēties pret robežu kā jau atrisinātu, taču izmaksu palielināšana pati par sevi vēl nemaina rīcību.

Protesta vēstuļu ietekmi ierobežo trīs šķēršļi. ANO jūras robežu strīdus nešķīrē; tā glabā dokumentus. Tiesām vajadzīga jurisdikcija. Turcija, kas atbalsta Lībijas jūras pozīciju, nav UNCLOS dalībvalsts un savas prasības pamato ar paražu starptautiskajām tiesībām. Turcija nesen ANO nosūtījusi arī savas vēstules, apstrīdot Grieķijas, Kipras un Ēģiptes jūras pozīcijas (Greek News on Demand). Neviena tiesa par pašreizējām līnijām nav lēmusi, un UNCLOS strīdu izšķiršanas mehānismus Ankarai nevar uzspiest bez tās piekrišanas.

Praktiskais tests būs enerģētikas uzņēmumu rīcība: vai tie uzskatīs apstrīdēto zonu par pārāk riskantu izpētes licencēm, un vai Lībija vai Turcija spēs turpināt uzturēt prasības ar līgumiem un bruņotu klātbūtni pie Lībijas krastiem. Grieķija, Kipra, Itālija un Malta nesenajā Romas samitā padziļināja sadarbību jūras jautājumos (CDE News), bet Francija un Itālija 25. jūnijā Antibā kopīgi atbalstīja kuģošanas kārtību, kas atbilst jūras tiesībām (Elizejas pils kopīgais paziņojums). Tie ir politiskas saskaņošanās signāli, nevis izpildes instrumenti.

Juridiskā lieta pret Lībijas prasību kļūst biezāka. Izpildes puse joprojām ir vāja.