Itālija iegūst €6.5 miljardu enerģijas atkāpi

Eiropas Komisija 3. jūnijā gatavojoties paziņot, ka Itālija deficīta aprēķinos varēs neiekļaut līdz 0,3 % no IKP gadā enerģētikas investīcijām. Tas 2026.–2028. gadā dotu aptuveni 6,5 mljrd. € fiskālās telpas (Il Fatto Quotidiano). Šī elastība nenāks kā jauns noteikums. Tā tiks ievietota aizsardzības izdevumu izņēmuma klauzulā, ko 15 dalībvalstis aktivizēja jau pērn jūlijā. Enerģētikas izdevumi, pārdefinēti kā drošības jautājums, tagad iegūst tādu pašu režīmu kā tanki un karavīri. Precedents ir svarīgāks par summu.

Kā aizsardzība sevī iekļāva enerģētiku

ES reformētais Stabilitātes un izaugsmes pakts, kas ir ietvars valdību aizņemšanās ierobežošanai, ir spēkā kopš 2024. gada aprīļa. Tas vecos mērķrādītājus aizstāja ar „neto izdevumu trajektoriju” — griestiem, cik strauji valdība katru gadu drīkst palielināt tēriņus. Lai valstīm būtu vieta militārajai pārapbruņošanai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, jaunajos noteikumos iekļauta nacionālā izņēmuma klauzula: līdz 2028. gadam papildu aizsardzības izdevumiem var atvēlēt līdz 1,5 % no IKP (Eiropas Parlaments).

Itālija šo klauzulu aizsardzībai nebija aktivizējusi. Tā vietā Džordža Meloni 17. maijā rakstīja Komisijas priekšsēdētājai Urzulai fon der Leienai, argumentējot, ka tad, ja budžeta noteikumi kļūst elastīgāki tanku dēļ, tiem jābūt elastīgākiem arī enerģētiskās drošības dēļ. Komisijas atbilde, ko virzījis Itālijas komisārs un priekšsēdētājas vietnieks Rafaele Fito, paplašina aizsardzības klauzulu no iekšpuses: enerģētikas investīcijas varēšot aizņemt līdz 0,6 % no IKP kumulatīvi, bet tikai esošo 1,5 % griestu ietvaros (Corriere della Sera). Atļautas būs tikai kapitāla investīcijas. Subsīdijas un cenu griesti netiks iekļauti.

Ekonomiskais pamatojums Itālijai ir reāls. Itālijas rūpniecības elektroenerģijas cena 2025. gada pirmajā pusē bija 278 €/MWh, aptuveni par 29 % virs ES vidējā rādītāja — 216 €/MWh (Confindustria, Eurostat). Hormuza šauruma krīze šo plaisu palielināja. Itālijas ražotāji par elektrību maksā vairāk nekā gandrīz jebkur citur Eiropā, un šīs izmaksas tieši sit pa konkurētspēju.

Kurš drīkst saukt izdevumus par „drošību”

Ekonomiskais arguments ir saprotams, bet politiskā attieksme ir atkarīga no tā, kurš prasa atkāpi. Kad Meloni vēstuli aprakstīja Der Spiegel, žurnāls to nosauca par „Bettelbrief” — lūgšanās vēstuli. Vācijas pašas prognozētais deficīts 2026. gadam ir 3,7 % no IKP (Federālā Finanšu ministrija). Itālijai tas ir zemāks — ap 3 %. Berlīne arī aktivizēja aizsardzības izņēmuma klauzulu un izveidoja no konstitucionālajiem parāda ierobežojumiem atbrīvotu infrastruktūras fondu, kurā ifo institūts konstatēja, ka līdz 95 % tēriņu novirzās no deklarētā mērķa (WirtschaftsWoche). To neviens nesauca par lūgšanos.

Francija tikmēr paliek ārpus šā režīma. Ar deficītu ap 5 % un atrašanos ES pārmērīga budžeta deficīta procedūrā — režīmā valstīm, kas ilgstoši pārtērē noteiktos limitus — Parīze nevar izmantot aizsardzības klauzulu un līdz ar to netiek arī pie enerģētikas apakšklauzulas (El País). Francija ārkārtas enerģētikas atbalstam tērē aptuveni 6 mljrd. €, gandrīz tikpat, cik sedz Itālijas atkāpe, bet katrs eiro pilnā apmērā nonāk Francijas deficītā (Parlons Politique).

Ko izņems no deficīta nākamo?

CEPR pētnieki jau norāda, ka starp jaunajiem noteikumiem un to piemērošanu parādās plaisas. To redz arī obligāciju tirgi: Itālijas BTP-Bund starpība, proti, papildu procentu likme, ko Itālija maksā salīdzinājumā ar Vāciju, pieauga no 59 bāzes punktiem janvārī līdz vairāk nekā 100 aprīlī, liecina countryeconomy.com dati. Tā nav panika. Bet tā nav arī vienaldzība.

Katrs atsevišķais izņēmums fiskālajā ietvarā ir aizstāvams. Itālijas enerģijas izmaksas patiešām grauj konkurētspēju. Aizsardzībai patiešām bija vajadzīga papildu fiskālā telpa. Taču, ja enerģētiku var ievietot aizsardzībā, nākamās būs klimata investīcijas. Pēc tam digitalizācija. Pēc tam mājokļi. Reformētie noteikumi ir spēkā tikai nedaudz vairāk nekā divus gadus, bet tos jau pārinterpretē tik tālu, ka ierobežojumi sāk zaudēt ierobežojošu spēku.