€150,000 cena par Caruana Galizia

Ceturtajā Jorgena Feneka zvērināto tiesas dienā Valletā galvenais izmeklētājs Kīts Arno zvērinātajiem izklāstīja policijas lietu par žurnālistes Dafnes Karuanas Galicijas nogalināšanu 2017. gadā ar automašīnā ievietotu spridzekli (Lovin Malta). Valsts liecinieks Melvins Teuma, starpnieks, kurš kļuva par informatoru, policijai sacīja, ka glabājis fotogrāfiju, kurā redzams kopā ar Kītu Skembri, toreizējā premjerministra Džozefa Muskata bijušo biroja vadītāju, jo „gribējis viņu šantažēt” (NBC News). Tā ir liecība, nevis tiesas konstatēts fakts. Tomēr jau tas, ka šādi vārdi gandrīz deviņus gadus pēc slepkavības tiek izteikti ar zvērestu, rāda, kāpēc šī prāva pārsniedz vienas slepkavības lietas robežas.

Uzņēmējs Feneks vainu noliedz, un viņam draud mūža ieslodzījums (The Guardian). Prokuratūra apgalvo, ka slepkavības izpildītājiem par Karuanas Galicijas nogalināšanu samaksāti 150 000 eiro. Tiesai jānoskaidro, vai pavēle nāca no augstāka līmeņa. Prokuratūras versijā žurnāliste tika nogalināta tāpēc, ka viņas publikācijas apdraudēja ietekmīgus cilvēkus, kuri bija saistīti ar Maltas valdību (The Guardian).

Eiropa var kaunināt. Notiesāt var tikai Malta.

Kriminālprocess var atbildēt uz vienu jautājumu: vai Feneks ir vainīgs? Tas nevar atbildēt uz citu jautājumu: vai Malta ir novērsusi apstākļus, kas šo slepkavību padarīja iespējamu?

Publiskā izmeklēšana secināja, ka Maltas valsts ir atbildīga par „nesodāmības atmosfēras” radīšanu ap slepkavību (Public Inquiry). Ar šo secinājumu slepkavības lieta kļuva par pārbaudi tam, kā Eiropa spēj reaģēt uz tiesiskuma sabrukumu dalībvalsts iekšienē. Eiropas Parlaments 2021. gada rezolūcijā šo lietu skatīja kā ES jautājumu (European Parliament). Vēlāk tas Karuanas Galicijas vārdā izveidoja žurnālistikas balvu, parādot, ka ES institūcijas preses brīvību uzskata par daļu no savas uzraudzības atbildības (European Parliament). Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja slepkavību raksturoja kā tiesiskuma problēmu, kas sniedzas tālāk par Maltu (PACE), bet Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs aicināja Maltu pieņemt valsts rīcības plānu mediju brīvībai un žurnālistu drošībai (Council of Europe).

Šie instrumenti rada spiedienu, nevis piespiedu izpildi. Eiropas Komisijas ikgadējais tiesiskuma ziņojums var fiksēt trūkumus un ieteikt reformas, taču tas nevar pārrakstīt Maltas likumus vai piespiest tiesu pieņemt konkrētu spriedumu (Commission). Atbildību var panākt tikai pašas Maltas tiesas un likumdevējs.

Reformas ir daļējas, ne pabeigtas

Pieejamie dati rāda, ka darbs nav pabeigts. ES finansētā Mediju plurālisma monitora 2026. gada Maltas profilā secināts, ka publiskās izmeklēšanas ieteikumi īstenoti tikai daļēji, valsts amatpersonas turpina vērsties pret žurnālistiem, bet informācijas atklātības pieprasījumu izskatīšana joprojām ir nepietiekama (CMPF). Maltas 2024. gada anti-SLAPP reforma, kas paredz aizsargāt žurnālistus pret ļaunprātīgām prasībām ar mērķi viņus apklusināt, joprojām neattiecas uz iekšzemes lietām. Maltas žurnālists, pret kuru juridisku spiedienu vērš Maltas prasītājs, pēc jaunā likuma aizsardzību nesaņem (CMPF).

Organizācija „Reportieri bez robežām” Feneka prāvu raksturojusi kā „vēsturisku un simbolisku Eiropas lietu” (The Guardian). Itālijas mediji to ierāmēja kā stāstu par korupciju un pētniecisko žurnālistu drošību ES iekšienē (Euronews Italia). ES institūcijas šo lietu joprojām piesauc, vērtējot preses brīvību un tiesiskumu visā blokā. Taču ilgstoša ārvalstu uzmanība nav tas pats, kas ārvalstu vara: neviena Eiropas institūcija nevar iejaukties pašā tiesas zālē.

Kur uzraudzība beidzas

Prāva galu galā dos spriedumu par Feneku. Lai kāds tas būtu, paliks grūtāks jautājums: vai neliela ES dalībvalsts, kur politiskā un biznesa vara ir cieši savijusies, pēc gadiem ilgi dokumentētas institucionālas izgāšanās spēj ticami saukt pie atbildības cilvēku no savas elites? Eiropas institūcijas var uzraudzīt, ieteikt un kaunināt. Tās nevar iztiesāt lietu. Valletas tiesas zālē šī plaisa kļūst konkrēta: abstrakta uzraudzība sastopas ar likumu, ko var piemērot piespiedu kārtā. Šī prāva precīzi parāda, kur beidzas Eiropas uzraudzība un sākas valsts atbildība.