Latvija gatavo Krievijas preču aizliegumu

Latvijas Ārlietu ministrija ir sagatavojusi likumprojektu, kas liegtu importēt atsevišķas rūpniecības preces no Krievijas un Baltkrievijas, tātad ietu tālāk par kopīgi pieņemtajiem ES ierobežojumiem (Fontanka). Preču saraksts vēl nav publiskots, un tas ir izšķiroši. Šaurs drošībai jutīgu izejmateriālu vai komponentu loks būtu aizstāvams kā nacionāls drošības solis. Plašs rūpniecības kategoriju aizliegums jau sāktu izskatīties pēc tirdzniecības politikas. Savukārt tirdzniecības politika saskaņā ar ES līgumiem ir Briseles, nevis atsevišķu dalībvalstu kompetence.

Ekonomiskā problēma ir vienkārša. Nacionāls importa aizliegums palielina Latvijas uzņēmumu izmaksas un sašaurina piegādes iespējas. Taču Krievijas ieņēmumus tas samazina maz, jo tās pašas preces var ievest ES caur citas dalībvalsts muitu un pēc tam brīvi pārvietot vienotajā tirgū — ES iekšējā tirgū, kur preces šķērso robežas bez muitas pārbaudēm. Izmaksas rodas Latvijai. Krievija tās izjūt daudz vājāk.

Kāpēc Latvija parasti to nedrīkst darīt — un kāpēc tomēr mēģina

ES tiesības šajā jautājumā ir tiešas. Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pants nodod Savienībai ekskluzīvu kompetenci ārējās tirdzniecības noteikumos: tarifos, tirdzniecības nolīgumos un pasākumos pret negodīgu importu. Tā paša līguma 3. pants nosaka, ka ekskluzīvas kompetences jomā rīkoties drīkst tikai ES. Atsevišķas valstis nevar pašas lemt, kuras ārvalstu preces drīkst šķērsot to robežu.

Latvijas arguments ir cits: tā neesot tirdzniecības politika, bet drošība. Līgumi patiešām pieļauj nacionālus ierobežojumus sabiedriskās drošības dēļ (36. pants) un nopietnas starptautiskas krīzes apstākļos (347. pants). Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā Rīgai dod daudz spēcīgāku pamatu nekā jebkurš miera laika strīds. Taču šie izņēmumi ir šauri. Tie nedod pastāvīgas tiesības veidot paralēlus nacionālus tirdzniecības noteikumus.

Ja Latvija tos varētu izmantot rūpniecības precēm, kuras Brisele nav aizliegusi, to pašu varētu darīt jebkura dalībvalsts, atsaucoties uz citiem draudiem un citiem produktiem. Tas vestu prom no vienotas muitas savienības un tuvāk 27 atšķirīgiem nacionāliem režīmiem. Uzņēmumiem, kas strādā pāri robežām, pieaugtu atbilstības izmaksas, bet preču plūsmas tiktu novirzītas caur valstīm ar vājākajiem noteikumiem.

Lauksaimniecības izmēģinājums: lieli skaitļi, ierobežota ietekme

Latvija šādu pieeju jau ir izmēģinājusi pārtikas sektorā. Kopš 2024. gada marta tā ir liegusi ievest lauksaimniecības un lopbarības produktus no Krievijas un Baltkrievijas. Saeima aizliegumu pagarināja līdz 2027. gada jūlijam, pamatojot to ar drošības nepieciešamību (Saeima). Latvija arī mainīja publisko iepirkumu noteikumus, prasot piegādātājiem valsts līgumos izslēgt Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes preces (LV Portāls).

Importa skaitļi strauji kritās. Latvijas iepirkumi no Krievijas un Baltkrievijas lopbarības produktu grupā samazinājās par 93 %, bet graudaugu grupā — par 100 % salīdzinājumā ar 2024. gada pirmo pusi (Bauskas Dzīve). Taču Latvijas amatpersonas pašas norādīja, ka lielāku ietekmi deva ES līmeņa tarifu palielināšana. Turklāt aizliegums tieši neattiecas uz tranzīta kravām un precēm, kas paredzētas citām ES valstīm (Baltic Times).

Tas nozīmē, ka Krievijas izcelsmes produkti joprojām var nonākt ES, piemēram, caur Vācijas vai Nīderlandes ostu, un pēc tam cirkulēt blokā. Latvijas importētāji zaudē piekļuvi. Krievijas eksportētāji atrod citu ieeju.

Šī plaisa raksturo vienpusējas rīcības ekonomiku: Latvijas uzņēmumiem jāmaksā vairāk par alternatīviem piegādātājiem, Latvijas muitai jāuzņemas papildu kontrole, bet Krievijas ieņēmumu kanāli paliek atvērti caur citiem ES robežpunktiem.

Kas Latviju atbalsta — un kas neseko tās metodei

ES jau aizliedz Krievijas ogles, naftu, tēraudu, cementu, koksni, alumīniju, zeltu un dimantus, kā arī citas preču kategorijas (Eiropas Komisija, Padome). Latvijas priekšlikums attiektos uz rūpniecības precēm, kas vēl palikušas ārpus šiem ierobežojumiem.

Baltijas valstīm un Polijai kopumā ir līdzīga vēlme pēc stingrākiem pasākumiem. Lietuva, Latvija un Igaunija kopīgi mudinājušas paātrināt ES Krievijas naftas importa aizlieguma ieviešanu (LRT). Taču Latvija ir izolētāka metodē, nevis mērķī. Polijas Lauksaimniecības ministrija ir brīdinājusi, ka dalībvalstis, kas ievieš savus importa aizliegumus, riskē ar pārkāpuma procedūrām Eiropas Savienības Tiesā (Wiadomości Handlowe). Vācijas uzmanība ir citur: tā pārbauda, kā Krievijas preces nonāk ES caur starpniekiem Kazahstānā, Ķīnā un Turcijā, izmantojot mērķētas muitas pārbaudes maršrutos un uzņēmumos, kur sankciju apiešanas risks ir lielākais (Bundestāgs).

Neviens nesteidzas pārņemt Latvijas nacionālo ceļu.

Precedents var būt svarīgāks par tirdzniecības apjomu

Kamēr nav zināmi likumprojekta preču klasifikācijas kodi, nav iespējams novērtēt tiešo ietekmi uz tirdzniecību. Tā var izrādīties mazāka par juridisko precedentu. Eiropas Komisija publiski vēl nav reaģējusi. Debatēs gandrīz nav dzirdamas arī to Latvijas importētāju un uzņēmumu balsis, kurus šāds aizliegums skartu tieši.

Ja Brisele to pieļaus, citām pierobežas valstīm būs paraugs nacionāliem aizliegumiem ārpus ES kopīgajām sankcijām. Ja Komisija šo soli apstrīdēs, tai būs jāaizstāv kopīgais sankciju un tirdzniecības tiesiskais ietvars arī situācijā, kur mērķis ir Krievijas tirdzniecība. Abos gadījumos viena no mazākajām ES dalībvalstīm liek blokam atbildēt uz jautājumu, no kura tas līdz šim izvairījies: cik tālu nacionālā drošība drīkst stiepties kopīgā tirdzniecības sistēmā?