Madride virza de Kosu ECB vadībai

Kristīnes Lagardas astoņu gadu pilnvaru termiņš Eiropas Centrālās bankas prezidentes amatā beidzas tikai 2027. gada oktobrī. Tomēr cīņa par pēcteci Eiropas galvaspilsētās jau ir sākusies.

Euronews februārī vēstīja, ka Lagarda varot atkāpties agrāk — pirms Francijas prezidenta vēlēšanām 2027. gada aprīlī. Tas Emanuelam Makronam un Vācijas kancleram Frīdriham Mercam dotu iespēju ietekmēt pēctecības procesu, kamēr abi vēl ir pie varas. ECB atbilde bija apzināti neskaidra: Lagarda „nav pieņēmusi nekādu lēmumu par sava termiņa beigām”. Tas nav noliegums.

Ekspertu aptaujās dominē divi vārdi: Nīderlandes centrālās bankas prezidents Klāss Knots un bijušais Spānijas centrālās bankas vadītājs Pablo Ernandess de Koss, kurš tagad vada BIS — Starptautisko norēķinu banku, centrālo banku koordinācijas institūciju. OMFIF aptauja aprīlī viņus rādīja līdzās. Financial Times ekonomistu aptaujā abi tika minēti kā kopīgi favorīti. Taču īstā sacensība notiek starp galvaspilsētām, kas stāv aiz kandidātiem.

Madrides kandidāts un gubernators, kurš mēģina viņu apturēt

Spānijas kampaņa par de Kosu ir bijusi nekārtīga. Pedro Sančess sākotnēji negribēja atbalstīt cilvēku, kuru amatā bija iecēlis viņa priekšgājējs Mariano Rahojs un kura vadītā Spānijas Banka vairākkārt kritizēja valdības fiskālo bilanci (El Debate). Saskaņā ar Vozpópuli ekonomikas ministram Karlosam Kuerpo bija vajadzīgas vairākas nedēļas iekšējas pārliecināšanas, lai Sančess piekristu. Valdība tagad esot nostājusies aiz de Kosa, taču bez formāla publiska atbalsta, apzināti saglabājot neoficiālu līniju (Cinco Días).

Lielākā problēma nāk no pašu institucionālās vides. Pašreizējais Spānijas Bankas vadītājs Hosē Luiss Eskriva aktīvi strādājot pret de Kosu: viņš runājot ar žurnālistiem un citu Eiropas centrālo banku vadītājiem, lai vājinātu kandidatūru (El Debate). Motīvs ir vienkāršs: ja de Koss kļūst par ECB prezidentu, Spānija nevar vienlaikus saglabāt vietu ECB Valdē, un Eskrivas paša ambīcijām šis ceļš aizveras.

Berlīnes klusā likme

Vācijai ir arī sava atklātā kandidāte. ECB Valdes locekle Izabela Šnābele Reuters sacīja, ka pieņemtu prezidentes amatu, „ja viņai to lūgtu” (WirtschaftsWoche). Taču viņas stingri ierobežojošā monetārās politikas līnija — procentlikmju celšanas aizstāvēšana arī laikā, kad izaugsme vājinās — padara viņu grūti pieņemamu dienvidu valdībām ar lielu valsts parādu.

Maijā Econostream vērtēja, ka Vācija Knottu uzskatot par „optimālo rezerves variantu”: stabilitātei orientētu, ļoti pieredzējušu un fiskāli nopietnu kandidātu. Tas labi saskan ar Merca ordoliberālo instinktu — Vācijas tradīciju likt noteikumos balstītu disciplīnu un cenu stabilitāti augstāk par citiem apsvērumiem.

Francija, šķiet, ir atkāpusies. Fransuā Vilruā de Galo priekšlaicīgi atstāja Francijas Bankas vadītāja amatu, un viņu nomainīja Emanuels Mulēns, Makronam tuvs ierēdnis, kura apstiprināšana parlamentā bija smaga (Le Monde). Francijas kandidāts ECB prezidenta amatam nav parādījies. Pēc diviem Francijas prezidentiem — Žana Kloda Trišē un pēc tam Lagardas — Parīze, visticamāk, pieņem, ka tagad kārta ir citai valstij.

Ko šī izvēle maina

ECB prezidents ietekmē vienprātības veidošanu par procentlikmēm un lemj, kad iedarbināt TPI — transmisijas aizsardzības instrumentu, kas ļauj ECB pirkt valdību obligācijas, lai novērstu aizņemšanās izmaksu lēcienus tādās valstīs kā Itālija vai Grieķija. Itālijas ienesīguma starpība pret Vāciju — atšķirība starp abu valstu aizņemšanās cenu — ir 15 gadu zemākajā līmenī, ap 73–76 bāzes punktiem. Šis miers daļēji balstās tirgu pārliecībā, ka TPI drošības mehānisms ir ticams.

Analītiķi de Kosu klasificē kā centristu ar mēreni stimulējošu ievirzi: viņš dod priekšroku zemākām likmēm, ja tās palīdz uzturēt izaugsmi. Karjeras laikā viņš konsekventi atbalstījis TPI un pakāpeniskas procentlikmju korekcijas (BIS). Knots savulaik bija viens no skaļākajiem ECB monetārās stingrības aizstāvjiem. Pēdējos gados viņa tonis ir kļuvis mīkstāks, tomēr pamatinstinkts joprojām velk uz stingrāku politiku.

Formāli lēmumu pieņem Eiropadome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu un ECB Padomi (Consilium). Praksē katra līdzšinējā ECB prezidenta izvēle ir bijusi daļa no plašākiem amatu sadales darījumiem starp valstīm. Pilsonība vienmēr sver vairāk nekā ideoloģija.

Spānija nekad nav vadījusi ECB. Kopš Luiss de Gindoss 31. maijā aizgāja no ECB Valdes, Madridei tajā vairs nav pārstāvniecības. Šim argumentam ir svars. Izšķiroši būs tas, kura galvaspilsēta noslēgs labāku darījumu un vai Madride līdz tam spēs apturēt pašas centrālās bankas vadītāja mēģinājumus vājināt de Kosa kandidatūru.