Mitsotakis prasa €60 miljardus infrastruktūrai

Kiriaks Micotakis gatavo Grieķijas prezidentūru ES Padomē, kur dalībvalstu valdības vienojas par ES tiesību aktiem. Kā tiekot ziņots, Atēnas vēloties virzīt 60 miljardu € paketi Eiropas tīkliem un infrastruktūrai, sasaistot to ar sarunām par nākamo ES septiņu gadu budžetu 2028.–2034. gadam (Deutschlandfunk). Grieķijas aprēķins ir vienkāršs: „infrastruktūra” varētu būt pietiekami plašs apzīmējums, lai to pieņemtu gan budžeta stingrības aizstāvji, gan valstis, kas grib nosargāt kohēzijas finansējumu. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs jau ir nosaucis Eiropas Komisijas kopējo budžeta priekšlikumu par „nepieejamu”, un pirms jebkāda finansējuma sadales jāvienojas visām dalībvalstīm (LESD 312. pants).

Rotējošā prezidentūra nevar uzrakstīt Eiropas budžetu. Tā nosaka darba kārtību, vada ministru sanāksmes, gatavo kompromisa tekstus un izlemj, kurus darījumus apspriest kopā un kurus atsevišķi (Padomes prezidentūra). Sarunās, kur viena valsts var bloķēt visu vienošanos, šādai secībai ir politisks svars. Atēnas cer, ka „tīkli” var kļūt par kopīgu valodu: transporta koridori, enerģijas savienojumi, digitālā infrastruktūra un divējāda lietojuma militāri civilie projekti vienā paketē, kuru savās mājās var aizstāvēt gan drošības, gan attīstības argumentu dēļ.

Kad beidzas Atveseļošanas fonda nauda

Laiks nav nejaušs. Atveseļošanas un noturības mehānisms, ES pandēmijas laika investīciju fonds, beidzas pēc 2026. gada, un līdzīga mēroga aizstājējs nav paredzēts. Grieķijai tas ir īpaši svarīgi: šī fonda atbalsts veidoja aptuveni 16–17 % no IKP, tātad runa ir par investīciju dzinēju, kas drīz pazudīs (EUobserver). Bez pēctecības instrumenta valstis, kuras balstījās uz pandēmijas laika ES investīcijām, zaudē nozīmīgu izaugsmes avotu tieši brīdī, kad budžetam tiek prasīti jauni izdevumi.

Nākamajam daudzgadu finanšu shēmas budžetam jeb ES septiņu gadu izdevumu plānam jāietver aizsardzība, Ukrainas atjaunošana un gatavošanās paplašināšanai. Tas viss jāiespiež griestos, kurus neto maksātāji, proti, valstis, kas ES budžetā iemaksā vairāk nekā saņem atpakaļ, grib turēt zemus (Padomes lapa par daudzgadu finanšu shēmu). Grieķijas likme ir infrastruktūra kā budžeta pozīcija, kuru visi var paciest.

Trūkstošais plāns

Grieķijas priekšlikuma vājākā vieta ir konkrētības trūkums. Vai Atēnas grib lielāku Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, kas finansē pārrobežu transporta, enerģētikas un digitālos projektus? Vai aizsargātas kohēzijas aploksnes? Jaunu kopīgu aizņemšanos? Vai investīciju instrumentu pēc Atveseļošanas fonda modeļa?

Katrs ceļš maina varas sadalījumu pār naudu. Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments vairāk dod priekšroku Komisijas atlasītiem pārrobežu projektiem. Kohēzijas politika aizsargā nacionālās aploksnes. Kopīga aizņemšanās izsauc kreditorvalstu pretestību. Plānos balstīti fondi dod Briselei lielāku kontroli pār izmaksām. Izvēle nosaka arī veto slieksni: jauni ES pašu resursi prasa atsevišķu Padomes lēmumu un ratifikāciju katras dalībvalsts parlamentā (LESD 311. pants). Grieķijas prezidentūras oficiālā programma Padomes vietnē vēl nav publicēta. Pašlaik ir politiska pozicionēšanās, nevis formāls plāns.

Sabiedrotie, kas Atēnām vajadzīgi

Grieķija nav viena. Polija grib nosargāt kohēzijas politiku, vienlaikus pārrakstot austrumu flanga dzelzceļus, divējāda lietojuma ceļus un enerģijas starpsavienojumus kā Eiropas stratēģisku labumu (CEF, militārā mobilitāte). Varšava uzstāj, ka jauni drošības izdevumi nedrīkst apēst reģionālās attīstības naudu. Rumānijai ir līdzīga loģika, bet mazāka fiskālā brīvība: valsts parāds sasniedz 63,5 % no IKP, un pret Rumāniju ir sākta ES pārmērīga budžeta deficīta procedūra, kas nozīmē stingrāku valdības izdevumu uzraudzību (Eiropas Komisija, ZF). Bukareste grib ES grantus Melnās jūras savienojumiem un militārajai mobilitātei, bet pretojas risinājumiem, kas prasītu lielu nacionālo līdzfinansējumu. Bulgārijai piedāvājums ir ļoti konkrēts: ceļi, ostas un elektrotīkli, kas caur Grieķiju ved uz Egejas jūru (TEN-T).

Pretestības centru veido Vācija un Nīderlande. Merca valdība nav pret infrastruktūru; Berlīne pati īsteno lielu iekšzemes investīciju programmu. Iebildums ir pret tās finansēšanu ar lielāku ES kopējo budžetu. Vācijas vadītā dalībvalstu grupa 2027. gada budžetu virzīja par aptuveni 8 miljardiem € zem Komisijas priekšlikuma (Zeit), savukārt Berlīne savas Eiropas prioritātes formulē konkurētspējas, nevis lielāku pārvedumu valodā (Bundesregierung). Nīderlande un Ziemeļvalstu sabiedrotie joprojām skeptiski vērtē izdevumu palielināšanu, lai gan aizsardzības vai konkurētspējas arguments tiem ir pieņemamāks (Occitanie Europe).

Grieķija var sakārtot sarunu izvēlni, bet nevar piespiest citus par to maksāt. Prezidentūrai būs nozīme tikai tad, ja Atēnas pārvērtīs „tīklus” no ērtas politiskas birkas par finansēšanas ceļu, kuru gan kohēzijas valstis, gan neto maksātāji var aizstāvēt savās parlamentārajās debatēs.