NATO dod Baltijai notriekšanas pilnvaras

Ankaras samitā NATO pārvērta Baltijas gaisa patrulēšanas misiju par gaisa aizsardzības misiju (LRT, NATO). Tas nozīmē, ka SACEUR, NATO augstākajam militārajam komandierim Eiropā, ir plašākas pilnvaras rīkoties pret gaisa apdraudējumiem virs Igaunijas, Latvijas un Lietuvas, katru reizi neprasot jaunu politisku apstiprinājumu no visām sabiedroto galvaspilsētām.

Izmaiņa ir būtiska. Misija vairs nav tikai aizdomīgu lidaparātu identificēšana un pavadīšana. Tā tagad iekļaujas ietvarā, kurā var tikt pieņemts arī lēmums tos notriekt. Taču publiski pieejamā informācija rāda galvenokārt komandķēdes pastiprināšanu, nevis garantētu jaunu tehniku Baltijas reģionā.

Kas patiesībā mainījās

Iepriekšējais modelis bija miera laika suverenitātes instruments. Sabiedroto piloti rotācijas kārtībā bāzēs, piemēram, Emari Igaunijā un Šauļos Lietuvā, identificēja aizdomīgus lidaparātus, pielidoja tiem līdzās un pavadīja tos prom (Kaitsevägi). Tas bija veids, kā sargāt gaisa telpu, nevis kaujas režīms.

Jaunais ietvars Baltijas misiju pieslēdz sistēmai, kuru NATO izmantotu reāla gaisa apdraudējuma gadījumā: sensoriem, zemes bāzētām raķetēm, pretdronu spējām un ātrākiem lēmumiem par pārtveršanu vai notriekšanu. Igaunijas aizsardzības ministrs Hanno Pevkurs to formulēja viskonkrētāk: vairāk lēmumu tagad varēs pieņemt NATO gaisa komandķēdē, tostarp caur apvienoto gaisa operāciju centru Ūdemā, Vācijā. Tieši šis centrs pārvērstu SACEUR pilnvaras konkrētās pavēlēs pārtvērējiem (ERR). Lietuvas prezidents Gitans Nausēda šo maiņu nosauca par nepieciešamu, lai ātrāk reaģētu uz gaisa apdraudējumiem (LRT).

Bijušais Igaunijas Gaisa spēku komandieris Jāks Tariens pievienoja svarīgu precizējumu. Lidmašīnu skaits Emari bāzē automātiski nepieaugs. Jauninājums precizē, kurš drīkst pieņemt lēmumu, nevis nodrošina papildu līdzekļus, ar kuriem šo lēmumu izpildīt (ERR).

Raķešu trūkums un konkurējošas vajadzības

Arī NATO amatpersonu teiktais rāda plaisu starp pilnvarām un tehniku. Alianses ģenerālsekretāra vietniece Radmila Šekerinska samita aizsardzības industrijas forumā sacīja, ka NATO vajadzīgi vairāk pārtvērēju, sensoru un komandvadības spēju. NATO atbalsta un iepirkumu aģentūra NSPA samitā paziņoja par 700 PAC-2 un 200 PAC-3 raķešu iegādi (NATO, NATO). Šāds paziņojums pats par sevi rāda, ka misijas pārvēršana vēl nav nodrošināta ar pietiekamu aprīkojumu.

Trūkuma centrā ir Patriot sistēmas. Polija ir nodevusi Ukrainai Patriot raķetes; lēmums ticis saskaņots ar SACEUR un pasniegts kā tāds, kas neatstāj Poliju zem drošas robežas (Defence24, Interia). Arī Vācija ir nosūtījusi Ukrainai Patriot spējas, un to aizstāšana notiek lēni (Deutschlandfunk). Katra Ukrainai nodotā raķete ir raķete, kas nevar atrasties uz palaišanas iekārtas Baltijā.

Latvijas diskusija šo problēmu padara ļoti konkrētu. Latvijas amatpersonas mazāk runāja par SACEUR paplašinātajām pilnvarām un vairāk par praktisko jautājumu: vai brīdināšanas sistēmas, munīcija un personāls spēj laikus nonākt pierobežas reģionos (Latvijas Aizsardzības ministrija)? Sistēma, kas kaut kur Eiropā ir pieejama, nav tas pats, kas sistēma, kura jau ir izvietota, apkalpota un pieslēgta Baltijas komandvadības mezgliem pirms pirmā drona ielidošanas.

Elastības ērtums

SACEUR rīcības brīvība risina ne tikai militāru, bet arī politisku problēmu. Ja lēmumi par to, kura valsts kuras sistēmas sūta, paliek militārajos kanālos, NATO izvairās no publiska strīda par nacionālajām kvotām. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs paziņoja, ka Baltijas drošība ir arī Vācijas drošība (Bundesregierung). Taču konkrētas Vācijas saistības par fiksētām Baltijas gaisa aizsardzības kvotām nav sekojušas, un ierobežotais tehnikas daudzums šādas saistības padara grūti izpildāmas (DW).

Ir arī militārs pamatojums, kāpēc sadali turēt elastīgu: apdraudējumi var parādīties vairākos NATO flangos vienlaikus, bet ierobežotās sistēmas nevar nosegt visu. Tomēr, kā pēc Ankaras samita norādīja Friends of Europe analīze, SACEUR var komandēt tikai to, ko valdības viņam dara pieejamu, brīdī, kad tās to atļauj, un ar nosacījumiem, ko tās pievieno (Friends of Europe). Izmaksas gulstas uz Baltijas iedzīvotājiem, kuri nevar pārbaudīt slepenos lēmumus par to, kur nonāk deficītās pretgaisa aizsardzības spējas.

Baltijas valdības Ankarā panāca skaidrāku komandķēdi. Tās nepanāca publisku atbildi uz pamatjautājumu, no kura sākas atturēšana: kas tieši būs garantēti izvietots reģionā pirms pirmā naidīgā lidaparāta vai drona parādīšanās? Uz šo jautājumu jāatbild NATO, SACEUR un valstīm, kas nodrošina spējas. Bez šādas atbildes jauninājums dod ātrākas pavēles spēkiem, kuru klātbūtni neviena valdība publiski nav garantējusi.