NATO vienojas par 5% aizsardzībai

Ko nozīmē vienošanās, kuru paraksta visas NATO dalībvalstis, bet katra vēlāk var interpretēt citādi? Alianses samitā Ankarā visas 32 sabiedrotās valstis apņēmās līdz 2035. gadam aizsardzībai tērēt 5 % no IKP (NATO, Euronews). Deklarācija bija vienprātīga. Vienprātības par to, ko tieši drīkst ieskaitīt šajos 5 %, nebija.

Kāpēc šis skaitlis parādījās

Mērķis radās no brīdinājuma, nevis politiskas ambīcijas. Pirms samita NATO ģenerālsekretārs Marks Rite problēmu izklāstīja tieši: Amerikas Savienotās Valstis tagad plāno spēkus arī konfliktiem ārpus Eiropas un ir samazinājušas savu ieguldījumu NATO spēku modelī — alianses plānošanas rīkā, kas sasaista konkrētus draudus ar vajadzīgajiem spēkiem. Eiropas valdībām jāfinansē spējas, kuras tās gadiem ilgi bija pieradušas sagaidīt no Vašingtonas.

5 % mērķis šo robu pārvērš budžeta rēķinā. Formula, kas tika noteikta 2025. gada Hāgas samitā, paredz 3,5 % pamata militārajiem izdevumiem un 1,5 % plašākai aizsardzībai un drošībai. Ankara pievienoja prasību sagatavot nacionālos plānus, kurus NATO varēs pārbaudīt, ar pārskatīšanu 2029. gadā. Neatbildēts palika galvenais jautājums: kas notiek, ja valdība mērķi nesasniedz.

Trīs valstis, trīs definīcijas

Lietuva rāda, kā izskatās steidzamības izjūta. Prezidents Gitans Nausēda Ankarā ieradās jau ar aizsardzības izdevumiem 5,38 % apmērā no IKP un prasību pēc stingras ASV apņemšanās ievērot 5. pantu — Vašingtonas līguma normu, ka uzbrukums vienai sabiedrotajai valstij ir uzbrukums visām. Viņa valdība panāca vienu konkrētu rezultātu: Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misija tiek pārkvalificēta par pretgaisa aizsardzības misiju. Atšķirība ir būtiska. Patrulēšana nozīmē novērošanu un pārtveršanu. Pretgaisa aizsardzība nozīmē gatavību uzbrukumu atvairīt.

Spānija atrodas pretējā pusē. Premjerministrs Pedro Sančess publiski noraidīja 5 % mērķi, apgalvojot, ka NATO jāvērtē reālās spējas, nevis procenti. Viņa valdība pārmeta Ritem mēģinājumu izpatikt Trampam un aizstāvēja Spānijas operacionālo ieguldījumu kā pietiekamu. Šāda publiska atkāpe dod paraugu citām fiskāli ierobežotām valstīm: deklarāciju var parakstīt, bet par definīciju strīdēties vēlāk.

Vācija ir pa vidu. Kanclers Frīdrihs Mercs solīja līdz 2029. gadam sasniegt 3,5 % pamata aizsardzības izdevumu līmeni. Berlīne ziņoja par rekordlieliem izdevumiem — 124,7 mljrd. € jeb 2,69 % no IKP. Tas ir straujš kāpums, tomēr joprojām tālu zem pamata mērķa. Vācijas mediji samitu lasīja divējādi: kā reālu drošības apliecinājumu un vienlaikus Trampa vadīšanas vingrinājumu. Bundesvēra spēju robi un personāla trūkums nozīmē, ka attālums starp budžeta rindām un izvēršamiem spēkiem joprojām ir liels.

Solījums bez sankcijām

Francija izgaismo jautājumu, kuru izdevumu debates bieži apiet. Le Monde rakstīja, ka Eiropas armijas kļūstot spēcīgākas, bet sadrumstaloti un bez pietiekamas koordinācijas. Le Figaro formulēja asāk: Eiropa gribot no Vašingtonas prognozējamību, ko Vašingtona neesot gatava dot. Lielāki izdevumi NATO ietvaros paši par sevi vēl nemazina atkarību no ASV.

Arī 5. pants nav tik automātisks, kā bieži izklausās: Vašingtonas līgums nosaka, ka katra sabiedrotā valsts veic „tādu darbību, kādu tā uzskata par nepieciešamu”, atstājot atbildes formu un mērogu nacionālo lēmumu ziņā. Ankara neradīja ne piespiedu mehānismu 5 % mērķim, ne sankcijas par plānu neizpildi. Rite samitu nosauca par „piegādes samitu”. 2029. gadā NATO redzēs, vai valdības ir pirkušas spējas vai laiku.