NATO vilcināšanās bremzē Baltijas aizsardzību

Drons ielido Latvijas gaisa telpā no Krievijas robežas puses. NATO iznīcinātāji paceļas no Šauļiem, Lietuvas Baltijas gaisa patrulēšanas bāzes, un to notriec. Militārais apdraudējums pazūd dažu minūšu laikā. Politiskā problēma paliek: vai tā bija kļūda, elektroniskās karadarbības blakne, kas novirzīja drona GPS, vai apzināts Krievijas tests?

Šāds scenārijs, par kuru 8. jūnijā ziņoja LRT, parāda NATO austrumu flanga galveno spriedzi. Polijas izlūkdienests brīdinājis, ka Krievija varētu gatavot provokācijas pret Poliju vai Baltijas valstīm (The Guardian). Lietuvas aizsardzības ministrs atzinis, ka dronu identificēšana lidojuma laikā joprojām ir sarežģīta. Latvija izvieto pretdronu sistēmas gar visu robežu ar Krieviju un Baltkrieviju (Sargs.lv). Militārā reakcija notiek. Vājā vieta ir lēmumu sistēma aiz tās.

Plaisa starp notriekšanu un klasifikāciju

NATO dibināšanas līgums novelk divas robežas. 4. pants ļauj jebkurai sabiedrotajai valstij pieprasīt konsultācijas, ja tā jūtas apdraudēta. 5. pants, kolektīvās aizsardzības norma, sāk darboties pēc „bruņota uzbrukuma”, bet tikai tad, ja sabiedrotie vienojas, ka tāds ir noticis. Pēc tam katra valdība pati lemj, kādu rīcību uzskata par nepieciešamu, līdz pat spēka lietošanai.

Pelēkās zonas operācijas dzīvo telpā starp šiem diviem pantiem. NATO sev ir atstājusi iespēju hibrīduzbrukumus uzskatīt par kolektīvās aizsardzības gadījumiem: 2016. gada Varšavas samitā tas tika pateikts tieši, un sabiedrotie vēlāk atkārtoti apstiprinājuši, ka vairāku naidīgu darbību kopums var pārsniegt šo robežu. Taču alianse apzināti nav noteikusi fiksētas sarkanās līnijas (Atlantic Council). Kabeļu bojājumi, dedzināšanas, dronu incidenti paliek nacionālās tiesībaizsardzības jautājumi, kamēr sabiedrotie nespēj vienoties par vainojamību.

Tāpēc izšķirošais šaurais kakls ir pierādīšana. Daži dronu incidenti Baltijā tikuši saistīti ar Krievijas elektronisko karadarbību, kas traucē navigācijas sistēmām. Tas nozīmē, ka grūtākais nav lidaparāta pārtveršana, bet nolūka pierādīšana. Nacionālie izlūkdienesti savāc radaru trajektorijas un signālu datus. Lai tos pārvērstu par pierādījumiem, kuriem uzticas visi sabiedrotie, jādalās ar informāciju, jāizveido politisks pamatojums un jāpanāk vienprātība Ziemeļatlantijas padomē, NATO galvenajā politiskajā institūcijā, kurā sēž visas 32 dalībvalstis. Katrs solis prasa laiku, un tieši šo laiku apzināti neskaidrs incidents ir veidots patērēt.

Priekšējās līnijas spēki attur karu, nevis neskaidrību

Vācijas atbilde ir palielināt jebkura Krievijas testa cenu. Lietuvas jaunajai brigādei paredzēti ap 5 000 Bundesvēra karavīru; aptuveni 1 800 jau izvietoti, bet pilna gatavība gaidāma vēlāk. Francija piedalās Baltijas gaisa patrulēšanas rotācijās un uztur spēkus Igaunijā (Ifri).

Šāda klātbūtne padara jebkuru incidentu redzami daudznacionālu. Tomēr vācu karavīri Lietuvā paši nelemj, ka jāpiemēro 5. pants. Lietuvai vispirms jāizlemj, kā incidentu vērtēt savās tiesībās. Pēc tam sabiedrotajiem Ziemeļatlantijas padomē jālemj, vai fakti pamato kolektīvu atbildi (Oxford analysis). Provokācija, kas veidota tā, lai nepārkāptu skaidru bruņota uzbrukuma slieksni, piespiež iedarbināt visu šo ķēdi, pirms alianse var rīkoties kopā.

Tempa risks alianses iekšienē

Slovākija rāda, kā alianse var sākt plaisāt arī bez formāla veto. Premjerministrs Roberts Fico paziņojis, ka Slovākijas delegācijai gaidāmajā NATO samitā nebūs mandāta solīt papildu militāro vai finanšu palīdzību Ukrainai. Pēc spēcīga Krievijas uzbrukuma netālu no Slovākijas robežas valdība sākotnēji klusēja un reaģēja tikai pēc opozīcijas spiediena. Čehijas izlūkdienesta vadītājs Mihals Koudelka brīdinājis, ka ierobežots uzbrukums NATO valstij, lai pārbaudītu reakciju, ir ticamāks nekā plašs trieciens.

Risks nav tas, ka Slovākija nobloķēs 5. pantu. Risks ir stundās starp provokāciju un skaidrību, kad valdības strīdas, vai notikušais ir sabotāža, negadījums vai bruņots uzbrukums. Krievija šādas operācijas veido tieši šim logam: fakti kustas ātrāk, nekā valdības spēj pierādīt un saskaņot, kas noticis.

NATO priekšējās līnijas izvietojumi attur konvencionālu karu. Vai tie attur arī neskaidrās provokācijas, kas pašlaik tiek uzskatītas par ticamāko risku, ir atkarīgs no grūtāk uzbūvējamas spējas nekā brigāde: ātri noteikt vainojamību, klasificēt incidentu un panākt politisku vienošanos, pirms moments ir pagājis.