NATO Baltijas vairogam trūkst uguns pilnvaru

NATO Baltijas reģionā vairs nerunā tikai par gaisa telpas patrulēšanu. Vecais modelis, kas sākās ar Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misiju pēc Baltijas valstu iestāšanās NATO 2004. gadā, galvenokārt nozīmēja iznīcinātāju pacelšanu, lai identificētu un pavadītu lidaparātus. Tagad alianse rāda pilnāku ķēdi: sensori pamana, komandpunkti izvērtē, iznīcinātāji un sauszemes pretgaisa aizsardzības sistēmas rīkojas.

Tas maina atturēšanas loģiku, bet neatbild uz jautājumu, kas būtu izšķirošs Krievijas drona vai spārnotās raķetes incidentā ar ļoti īsu brīdinājuma laiku. NATO publiski parādījusi vairāk sistēmas elementu. Tā nav publiski parādījusi, kurš šādā brīdī drīkst dot pavēli notriekt mērķi.

No patrulēšanas uz ķēdi „pamanīt, izlemt, šaut”

Skaidrākais piemērs bija 30. jūnijā, kad NATO sasaistīja iznīcinātājus no Šauļiem un Emari ar Spānijas NASAMS sauszemes pretgaisa aizsardzības bateriju un AWACS novērošanas lidmašīnām. Tas vairs nav ikdienas pārtveršanas modelis. Tā ir ķēde, kurā vajadzīgie līdzekļi tiek savienoti, lai draudu pamanītu, izvērtētu un, ja dota pavēle, iznīcinātu.

Tajā pašā virzienā rāda NATO Gaisa spēku pavēlniecības komunikācija ar aizsardzības industriju. Tās uzsvars uz pretdronu risinājumiem un pretgaisa aizsardzību, kas savieno sensorus, ieročus un komandvadības sistēmas, nozīmē, ka pavadīšanas modelis vairs nav pietiekams. Krievijas lidaparāti, droni un raķetes komandieriem liek lemt ātrāk, bet valdībām asāk vērtēt eskalācijas risku.

Bāzu nozīme ir mainījusies. Lietuvas mediji Šauļus joprojām raksturo kā misijas vēsturisko centru, bet Emari lomu Igaunijā — kā atbalsta punktu, kas pieauga pēc 2014. gada. Tagad jautājums nav, kura bāze uzņem patrulēšanu. Jautājums ir, vai šīs bāzes pietiekami ātri pieslēdzas plašākai aizsardzības sistēmai.

Latvijas gadījums iezīmē robežu starp dažādiem komandvadības līmeņiem. No 1. jūlija 1. Vācijas–Nīderlandes korpuss pārņēma taktisko vadību NATO sauszemes operācijām Latvijā un Igaunijā. Tas nostiprina sauszemes štābus, loģistiku un brīdināšanas ķēdes. Tas nenozīmē, ka vācu un nīderlandiešu virsnieki vada Baltijas gaisa telpu.

Vācija daļēji atbild uz jautājumu, kurš redz notiekošo, bet ne uz jautājumu, kurš drīkst šaut. NATO gaisa komandvadības centrs Ūdemā joprojām koordinē ziemeļu reģiona gaisa ainu un ātrās reaģēšanas iznīcinātājus. Vācijas IRIS-T SLM sistēma Bundesvēra dienestā nonāca 2026. gada februārī, apliecinot atbilstošu spēju esamību pašā Vācijā, taču ne pastāvīgu Baltijas bateriju ar iepriekš deleģētu uguns atļauju.

Trūkstošais lēmums

Šajā vietā publiskais ieraksts apraujas. Ja Krievijas drons šķērso Baltijas valsts gaisa telpu, vai lēmumu pieņem skartā valsts viena pati? Vai šāvienu atļauj NATO gaisa komandvadība? Vai baterijas komandierim jau iepriekš dota atļauja rīkoties noteiktos apstākļos?

Tie nav juridiski sīkumi. No tiem atkarīgs, vai sistēma spēj kustēties tikpat ātri kā drauds. Radara atzīme var virzīties ātrāk nekā zvans starp galvaspilsētām. Raķete, kas tuvojas pilsētai, atstāj mazāk vietas politiskai saskaņošanai nekā lidaparāts, kas ilgstoši uzturas pie NATO gaisa telpas robežas.

Iepriekš noteikta rīcības brīvība ir svarīga tāpēc, ka Maskava var pārbaudīt robežas zem sliekšņa, pie kura sabiedrotie vēlētos iedarbināt NATO kolektīvās aizsardzības pantu. Ja katra atbilde balstās politiskā improvizācijā, jaunā sistēma var atturēt mazāk, nekā rāda tās tehniskais apraksts.

Aizmugure uztur fronti

Polija Baltijas vairogu pārvērš arī par apgādes jautājumu. Ziemeļos izvietoti iznīcinātāji un pretgaisa aizsardzības baterijas ir atkarīgas no degvielas, munīcijas, ceļiem, dzelzceļa un remonta jaudām tālāk aizmugurē. Tāpēc Suvalku koridors un Polijas pretgaisa aizsardzība ir Baltijas sistēmas daļa, nevis blakus temats.

Varšavas Austrumu vairoga mērķis ir palēnināt uzbrukumu un iegūt laiku, taču Politico reportāža no pierobežas rāda nevienmērīgu darbu uz vietas. Polijas iepirkumi ir konkrētāks rādītājs. Northrop Grumman norāda, ka 2025. gada februārī parakstītie līgumi paplašina Polijas IBCS kaujas vadības tīklu Vislas un Narevas pretgaisa aizsardzības programmās, kā arī papildu Patriot baterijām, kas paredzētas 2026.–2029. gadā. Ja šie aizmugures mezgli nedarbojas, Baltijas vairogs kļūst par frontes aizsardzību, kas balstās uz ievainojamiem maršrutiem.

Zviedrija karti maina tiešāk. Kopš 2024. gada 7. marta Zviedrijas teritorija un gaisa telpa ir iekļauta NATO plānošanā, un Gotlande vairs neatrodas līdzās alianses Baltijas aizsardzības kartei, bet tās iekšpusē. Nākotnes GlobalEye novērošanas lidmašīnas varētu šo ainu padarīt precīzāku, taču Euronews ziņoja, ka NATO plāns līdz desmit lidmašīnām ar vienpadsmit sabiedroto atbalstu vēl nebija parakstīts un izvērsts vairogs.

NATO ir nostiprinājusi Baltijas atturēšanas plānošanu, savienojot iznīcinātājus, sensorus, sauszemes ieročus, komandpunktus un aizmugures maršrutus ticamākā sistēmā. Publiski neatbildēts paliek jautājums par uguns atļauju — tieši tas izšķirtu pirmās minūtes reālā ielaušanās gadījumā. Starp stiprāka vairoga demonstrēšanu un pierādījumu, kurš drīkst to lietot, joprojām ir būtiska atšķirība.