NATO pastiprina Baltijas gaisa aizsardzību

9. jūlijā Krievijas spēki Peipusa ezerā, ko Igaunija dala ar Krieviju, sarīkoja iepriekš nepieteiktas šaušanas mācības (ERR, Eurointegration). Cietušo nebija. Robeža netika pārkāpta. Tomēr mācību politiskais vēstījums bija skaidrs: pārbaudīt, vai NATO austrumu robeža balstās reālās spējās vai galvenokārt samitu formulējumos. Tas notika dažas dienas pirms alianses tikšanās Ankarā.

Svarīgāka par pašu epizodi ir pārmaiņa, kuras fonā tā notika. NATO Baltijas gaisa patrulēšanas misiju pārveido par gaisa aizsardzības režīmu ar plašākām pilnvarām rīkoties pret naidīgiem objektiem (NATO Allied Air Command, Defence24). Divdesmit gadus Baltijas gaisa patrulēšana būtībā bija gaisa robežkontrole: sabiedroto iznīcinātāji rotācijas kārtībā atradās Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, lai identificētu, pavadītu un novērotu aizdomīgus lidaparātus. Tagad mainās tas, ko šīm lidmašīnām drīkstēs darīt.

Kurš lemj un cik ātri

Iepriekš reakcijai uz draudu gaisa telpā bija vajadzīgs politisks apstiprinājums no valstu galvaspilsētām. Jaunajā kārtībā lielāka lēmumu pieņemšanas daļa tiek pārcelta uz NATO militāro komandķēdi — konkrēti uz SACEUR, Eiropas sabiedroto spēku virspavēlnieku, un viņa pakļautībā esošajām gaisa komandvadības amatpersonām (Grosswald, ERR). Reakcijas laikam vajadzētu kļūt īsākam. Lietuvas prezidents Gitans Nausēda šo soli raksturojis kā tiešu atbildi uz Krievijas un Baltkrievijas radītiem gaisa draudiem (LRT).

Taču NATO nav suverēni gaisa spēki. Lidmašīnas, ekipāžas un raķetes joprojām nodrošina atsevišķas dalībvalstis. Katra valsts var noteikt nosacījumus, kā tās lidaparātus un ieročus drīkst izmantot; NATO valodā tos sauc par nacionālajiem ierobežojumiem. Uz papīra komandķēde kļūst skaidrāka. Praksē tās ātrums būs atkarīgs no tā, cik plašas pilnvaras katra iesaistītā valsts patiešām piešķirs.

Kāpēc mazas epizodes krājas

Peipusa ezera epizode nebija izolēta. Lietuvas avoti ziņoja, ka NATO iznīcinātāji vienas nedēļas laikā četras reizes pacēlušies, lai identificētu un pavadītu Krievijas lidaparātus (TV3). Latvijas Valsts robežsardzes priekšnieks savukārt ir sacījis, ka Latvija esot Baltkrievijas izvērstā hibrīdkara primārais mērķis — ar migrācijas spiedienu, sabotāžas riskiem un izlūkošanas darbībām (news.inbox.lv).

Katra epizode atsevišķi ir ierobežota. Kopā tās NATO nostāda vienas izvēles priekšā: saglabāt lēnu politisko saskaņošanu vai dot militārajiem komandieriem ātrākas pilnvaras rīkoties. Krievijai izdevīga ir abpusēja spriedze šajā izvēlē. Kavēšanās rāda vājumu; ātrāka pilnvaru deleģēšana izgaismo atbildības robežas.

Ne visi katru provokāciju uztver kā krīzi. Somijas iestādes atbalsta atturēšanu, bet šo mācību dēļ nav kāpinājušas situāciju (Yle). Polijas komentētāji brīdinājuši pret straszenie wojną — sabiedrības biedēšanu ar karu — norādot, ka katras epizodes pastiprināšana Maskavai dod politisku ieguvumu (Krytyka Polityczna). Igaunijas izlūkdienests vērtējis, ka Krievijas aktivitāšu mērķis ir biedēt Rietumu sabiedrību, vienlaikus nesaskatot pazīmes par tuvākā laika militāru gatavošanos Baltijas reģionā (Eurointegration).

Noteikumi, kurus sabiedrība neredz

NATO Ankaras samita deklarācijā integrētā gaisa un pretraķešu aizsardzība noteikta kā prioritāte (NATO). Taču precīzie noteikumi paliek klasificēti: kad pilots drīkst atklāt uguni, kāds identifikācijas slieksnis jāizpilda un kam pēc tam jāuzņemas politiskā atbildība. ES līgumi nacionālo drošību atstāj dalībvalstu pilnīgā kompetencē (LES 4. pants), tāpēc Brisele nevar pārraudzīt NATO gaisa aizsardzības lēmumus. Nacionālie parlamenti teorētiski varētu to darīt, taču klasificētais regulējums šādu kontroli padara ierobežotu.

NATO Baltijā virzās uz ātrāku rīcību. Vienlaikus publiski pieejamā informācija par to, kurš krīzes brīdī pirmais drīkst atļaut spēka lietošanu, kļūst šaurāka. Tieši uz šo caurskatāmības robu Eiropas parlamentiem jāspēj atbildēt.