Norvēģija pieslēdzas Francijas kodolatturēšanai

75 gadus Norvēģijas drošības politika balstījās uz skaidru līdzsvaru: dalība NATO, paļaušanās uz ASV un nekādu kodolieroču Norvēģijas teritorijā. 27. maijā premjerministrs Jonass Gārs Stēre Parīzē parakstīja Narvīkas vienošanos, ar kuru Norvēģija pievienojas Francijas „dissuasion avancée” jeb paplašinātās kodolatturēšanas ietvaram. Tas klusi koriģē visas trīs iepriekšējās formulas daļas (Le Figaro, ABCnyheter). Norvēģija kļūst par devīto valsti šajā tīklā un pirmo NATO sabiedroto ārpus ES, kurai pašai nav kodolieroču.

Konsultācijas, nevis kopīga pavēlniecība

Francijas modelis nenozīmē, ka partneri iegūst piekļuvi Francijas kodolieroču komandķēdei. Parīze saglabā pilnu kontroli pār arsenālu, mērķu izvēli un prezidenta ekskluzīvās tiesības dot pavēli par kodolieroču lietošanu (Hudson Institute). Partneriem tiek piedāvātas konsultācijas: divpusējas darba grupas doktrīnas apspriešanai, novērotāja piekļuve Francijas kodolmācībām un iespēja, ka krīzes laikā to teritorijā īslaicīgi varētu izvietot kodolieroču nesējus — iznīcinātājus „Rafale” (IFRI).

IFRI analītiķe Eloīza Fajē šo mehānismu raksturojusi kā „koordināciju, nevis kodollietussargu” (Le Progrès). NATO esošajā kodolieroču koplietošanas sistēmā ASV fiziski glabā B61 gravitācijas bumbas piecās sabiedroto valstīs un apmāca šo valstu pilotus to nogādāšanai līdz mērķim. Francija piedāvā sarunas, mācības un stratēģisku neskaidrību — signālu Maskavai, bet ne garantētu operacionālu atbildi.

ASV atkāpšanās piespieda pārrēķinu

Norvēģijas lēmums sekoja straujam ASV spēku samazinājumam maija sākumā. Pentagons atcēla brigādes kaujas grupas rotāciju Polijā, izveda aptuveni 5 000 karavīru no Vācijas un iesaldēja „Tomahawk” raķešu izvietošanu Vācijas teritorijā (El País). Stēre vienošanos pasniedza kā papildinājumu NATO, vienlaikus atzīstot, ka „jau ilgi pirms Trampa Eiropai bija jāmaksā vairāk un jāiegulda gudrāk” (RBC Ukraine).

Norvēģijas ģeogrāfija šim solim piešķir papildu svaru. Valsts kontrolē austrumu pieeju GIUK līnijai — Grenlandes, Islandes un Lielbritānijas jūras šaurumu telpai, caur kuru Krievijas zemūdenēm jāiziet, lai nonāktu Atlantijā. „Nozīmīga Krievijas kodolarsenāla daļa atrodas tālajos ziemeļos, dažu kilometru attālumā no Norvēģijas robežas,” Stēre sacīja žurnālistiem (Infobae). Francijai Norvēģija pievieno Arktikas dimensiju, kuras nav Francijas un Lielbritānijas Lankasterhausas vienošanās ietvarā.

Spēle uz divām klavierēm

Norvēģijas pievienošanās apstiprina modeli, ko kā pirmā parakstītāja iezīmēja Polija: vienlaikus balstīties Vašingtonā un Parīzē. Polijas stratēģi to sauc par „spēli uz divām klavierēm” — ASV alianse paliek galvenā drošības garantija, bet paralēli tiek veidots Eiropas rezerves mehānisms. Francijas atturēšana šajā pieejā neaizstāj Amerikas saistības; tā ir apdrošināšana pret to tālāku vājināšanos.

Trīs mēnešu laikā tīklam pievienojušās deviņas valstis. Taču Francijai ir aptuveni 290 kodolgalviņu, kamēr Krievijai tiek lēstas 5 580 (IFRI). Šī asimetrija ierobežo to, cik tālu jebkurš Francijas prezidents reāli varētu paplašināt kodolaizsardzību. Valstis pievienojas politiskajam signālam, ka Eiropā veidojas otrs kodollēmumu centrs. Operacionālā garantija aiz šī signāla joprojām ir vāja.

Somija, kurai ir garākā ES sauszemes robeža ar Krieviju, izgaismo ticamības problēmu ar pretēju izvēli: tā Francijas ietvaram nav pievienojusies un tā vietā padziļina divpusējās attiecības ar Vašingtonu. Somijas amatpersonas saka, ka ir „ieinteresētas”, bet „nesteidzas”. Diplomātiskā valodā tas nozīmē, ka Amerikas garantija joprojām tiek vērtēta augstāk par Francijas piedāvājumu, pat ja ASV uzticamība vājinās.

Norvēģijā lēmums sašķēla politisko vidi. Sociālistiskā kreiso partija SV, no kuras atkarīga Stēres mazākuma valdība, to nosauca par „vēsturisku kļūdu”, savukārt Konservatīvās partijas līdere Ine Eriksena Sereide atbalstīja vienošanos kā NATO papildinājumu (ABCnyheter). Stēre vienošanos parakstīja kā izpildvaras aktu. Stortings, Norvēģijas parlaments, par to nebalsoja, un joprojām nav skaidrs, vai konstitūcija prasa formālu ratifikāciju (CSIS).

Ticamības plaisa

Pilns Narvīkas vienošanās teksts nav publicēts. Formulējums par „aprīkojuma iepriekšēju izvietošanu” atrodas juridiski neskaidrā zonā attiecībā pret Norvēģijas 1957. gada deklarāciju, kas aizliedz kodolieročus valsts teritorijā miera laikā. Stēre šo aizliegumu atkārtoti apstiprināja tajā pašā dienā, kad parakstīja vienošanos. Nav arī publiska ASV atbalsta Francijas ietvaram, un bez tā atturēšanas vērtība Maskavas acīs daļēji samazinās (Hudson Institute). Arī pati Francija nav uzņēmusies automātiskas saistības. Vai Parīze būtu gatava riskēt ar kodoltriecienu pret Francijas teritoriju, lai aizstāvētu Oslo, pēc ceremonijas Elizejas pilī joprojām paliek tikpat neatbildams jautājums kā pirms tās.