Nafta velk eirozonas inflāciju zemāk

Eirozonas inflācija jūnijā samazinājās līdz 2,8 %, salīdzinot ar 3,2 % maijā. Kritums bija lielāks, nekā prognozēja analītiķi (Eurostat, Irish Times). Galvenais iemesls bija nafta: Brent jēlnaftas cena no kara laika virsotnēm virs 120 dolāriem par barelu noslīdējusi līdz aptuveni 73 dolāriem (tagesschau).

Tomēr Eiropas Centrālā banka, kas nosaka procentlikmes 20 eirozonas valstīm, šo kritumu vēl neuzskata par lūzuma punktu. Pakalpojumu inflācija joprojām ir 3,2 %, pamatinflācija, kurā neiekļauj svārstīgās enerģijas un pārtikas cenas, — 2,4 %. Bundesbankas prezidents Joahims Nāgels brīdina, ka enerģijas šoks „joprojām ir sistēmā” (CNBC, ECB Economic Bulletin).

Tiešais naftas cenu trieciens mazinās. ECB piesardzīgu dara cits jautājums: vai šoka atstātās izmaksas algās, pakalpojumos un pārtikā noturēs inflāciju virs bankas 2 % mērķa arī 2027. gadā.

Kā naftas šoks kļūst par algu problēmu

Mehānisms ir vienkāršs. Enerģijas cenas kāpj, uzņēmumiem sadārdzinās degviela, transports un izejvielas. Daļu šo izmaksu tie pārnes uz patērētājiem. Strādājošie redz, ka pirktspēja sarūk, un prasa lielākas algas. Pakalpojumu nozarēs — restorānos, veselības aprūpē, frizētavās — darbaspēks veido lielu izmaksu daļu, tāpēc algu kāpums ātri nonāk cenās.

ECB prezidente Kristīne Lagarda Eiropas Parlamentā norādīja, ka enerģijas izmaksas spiež uz reālajiem ienākumiem un īstermiņa inflācijas gaidas pieaugušas „krietni virs pirmskara līmeņa”, lai gan ilgtermiņa gaidas joprojām turas tuvu 2 % (BIS/Lagarde).

ECB jūnija prognozes parāda dilemmu skaitļos. Inflācijai šogad būtu jāsasniedz vidēji 3,0 %, 2027. gadā — 2,3 %, bet pie 2 % tā nonāktu tikai 2028. gadā. Izaugsmes prognoze 2026. gadam samazināta no 0,9 % martā līdz 0,8 % (ECB projections). Cenas joprojām ir pārāk augstas, lai procentlikmes strauji mazinātu; izaugsme ir pārāk vāja, lai šo slogu viegli absorbētu.

Četras valstis, četri kanāli

Eirozonas vidējais rādītājs slēpj ļoti atšķirīgu spiedienu dalībvalstīs.

Vācija rāda rūpniecības pusi. Apstrādes rūpniecības pasūtījumi mēneša laikā kritās par 3,8 %, un kopējā inflācija samazinājās līdz 2,3 %. Taču pakalpojumu cenas joprojām pieauga par 3,1 % (DIW, tagesschau). Rūpnīcas ir vājas, bet ikdienas pirkumi mājsaimniecībām turpina sadārdzināties.

Itālija neatbilst ierastajam noturīgās pamatinflācijas modelim. Pamatinflācija tur samazinājās līdz 1,6 %, savukārt kopējo rādītāju augstāk vilka neapstrādātās pārtikas cenas, kas pieauga par 4,5 % (ISTAT). Itālijas īstais risks ir parāds: valsts aizņemšanās 137,1 % apmērā no IKP nozīmē, ka ilgāk augstas ECB procentlikmes tieši sadārdzina valdības pārfinansēšanos (ECB Economic Bulletin). Katrs mēnesis ar paaugstinātām likmēm Romai maksā vairāk, un šaurāka fiskālā telpa ietekmē arī Itālijas uzņēmumu un mājsaimniecību kredīta nosacījumus.

Spānijai galvenais ir pārtikas kanāls. Jūnijā patēriņa cenu inflācija sasniedza 3,2 %, pamatinflācija — 2,9 %; abi rādītāji ir virs eirozonas vidējā līmeņa (DSN/INE). Madride atbildēja ar 300 milj. € ārkārtas atbalsta paketi lauksaimniekiem un zvejniekiem, kurus skārušas dīzeļdegvielas un mēslojuma izmaksas (MAPA). Karstuma viļņi un El Ninjo risks varētu pārtikas cenas celt vēl augstāk, lai gan neviena institūcija šo ietekmi 2026. gadam vēl nav skaitliski novērtējusi (EEA).

Beļģijā cenu kāpums visautomātiskāk pāriet algās. Valsts algu indeksācijas sistēma palielina publiskā sektora algas, pensijas un pabalstus par 2 %, kad tiek pārsniegts cenu slieksnis; nākamais šāds brīdis gaidāms septembrī (Bureau fédéral du Plan, 21news). Tas aizsargā indeksēto algu saņēmējus. Vienlaikus tas uz ilgāku laiku nostiprina augstākas izmaksas ekonomikā.

Kas patiesībā maksā

Valstu atšķirības parāda, kurš uzņemas izmaksas. Beļģijā indeksēto algu saņēmēji ir pasargāti; izmaksas nes darba devēji un budžets. Itālijā maksā valsts un aizņēmēji, jo pārfinansēšanās kļūst dārgāka. Spānijā lauksaimnieki un pārtikas pircēji tiek spiesti no abām pusēm. Visās četrās valstīs visvairāk zaudē zemāku ienākumu mājsaimniecības, jo tās lielāku daļu ienākumu tērē pārtikai un enerģijai — tieši kategorijām, kur cenu spiediens joprojām ir spēcīgākais.

Kopējā inflācija virzās pareizā virzienā. Taču ECB rīcības telpa procentlikmju samazināšanai ir šaurāka, nekā rāda 2,8 % skaitlis. Pašas bankas prognozes liecina, ka enerģijas šoka atbalss algās, pakalpojumos un pārtikā pilnībā nepazudīs pirms 2028. gada.