Parīze un Berlīne izbeidz €100bn iznīcinātāja projektu

Deviņus gadus Vācija un Francija mēģināja kopīgi uzbūvēt sestās paaudzes kaujas lidmašīnu — programmu, kuras izmaksas lēstas 100 mljrd. €. Tai līdz 2040. gadam bija jāaizstāj gan Eurofighter, gan Rafale un jāpierāda, ka Eiropas aizsardzības integrācija spēj radīt ne tikai kopīgus paziņojumus, bet arī militāru tehniku. 8. jūnijā kanclers Frīdrihs Mercs un prezidents Emanuels Makrons programmu oficiāli slēdza. Iemesls nebija ne ģeopolitika, ne budžeta spiediens. Lidmašīnu būvējošie uzņēmumi — Dassault Aviation un Airbus Defence — ir tieši konkurenti eksporta tirgos, un nespēja vienoties par tehnoloģiju koplietošanu, kas nosaka to lidmašīnu komerciālo vērtību.

Eiropas kaujas aviācija tagad sadalās vismaz trīs atsevišķos virzienos. Neviens no tiem nedod to, ko solīja Future Combat Air System (FCAS): vienotu platformu ar apvienotu rūpniecisko svaru.

Kāpēc divi uzņēmumi nespēja uzbūvēt vienu lidmašīnu

Strīds vispirms bija komerciāls, tikai pēc tam politisks. Dassault būvē Rafale un pārdod to Indijai, Grieķijai, Ēģiptei un Persijas līča valstīm. Airbus caur Eurofighter konsorciju sacenšas par daļu no tiem pašiem klientiem. Lidojuma vadības programmatūras, zemas pamanāmības arhitektūras un sensoru datu apvienošanas loģikas koplietošana nozīmētu „apbruņot konkurentu tajos pašos konkursos”.

Pārvaldības modelis šo konfliktu pastiprināja. Dassault formāli bija galvenais darbuzņēmējs iznīcinātāja izstrādē, bet Airbus pārstāvēja gan Vāciju, gan Spāniju — divas no trim valdībām, kas par programmu maksāja. Katrā pārvaldības balsojumā Dassault palika mazākumā. Uzņēmuma vadītājs Eriks Trapjē to formulēja tieši: „Balsojumos es vienmēr zaudēju. Esmu viens pret diviem.” Nebija saistoša šķīrējtiesas mehānisma, kas ļautu strīdus atrisināt zemākā līmenī. Katra domstarpība no inženieriem nonāca pie ministriem un pēc tam pie valstu vadītājiem. Francijas aizsardzības vietne Opex360 šo modeli raksturoja kā programmu, kas „salaulāta bez laulības līguma”.

Pēdējā mediācija 2026. gada pavasarī deva divus atsevišķus ziņojumus ar nesavienojamiem secinājumiem. Mercs Makronam paziņoja, ka uzņēmumi vienošanos nepanāks. Makrons to pieņēma.

Vienas programmas vietā — trīs virzieni

GCAP (Global Combat Air Programme, kurā piedalās Apvienotā Karaliste, Itālija un Japāna) tagad ir vienīgā sestās paaudzes iznīcinātāja programma ar strādājošu pārvaldību un demonstratoru, kuru plānots sagatavot līdz 2027. gada beigām. Tās kopuzņēmumā Edgewing īpašumtiesības vienādās daļās sadalītas starp BAE Systems, Leonardo un Japānas JAIEC, un tam ir viena projektēšanas autoritāte. Tieši šīs strukturālās iezīmes FCAS pietrūka. Itālija viena pati programmā ieguldījusi 18,6 mljrd. €. Vācija jau 2026. gada janvārī iztaustīja Romas nostāju par pievienošanos, taču Berlīne uzstāj, ka Airbus jābūt līdzvadītājam jebkurā nākotnes iznīcinātāja programmā. Tas nav savienojams ar Edgewing pašreizējo uzbūvi. Japāna iebildusi pret jaunu izstrādes partneru uzņemšanu, norādot uz riskiem 2035. gada termiņam un informācijas drošībai.

Vācijai ticamāks ceļš ir atsevišķa Airbus vadīta programma, iespējams, kopā ar Spāniju un Zviedrijas Saab. Airbus Defence vadītājs Mihaels Šelhorns apstiprinājis „produktīvas, bet konfidenciālas” sarunas ar Stokholmu, lai gan Saab vadītājs uzsvēris, ka oficiālas sarunas nenotiek.

Francija būvēs viena. Dassault jau ir finansējums Rafale F5 modernizācijai un zemas pamanāmības dronam, kas balstīts uz nEUROn demonstratoru. Tas atkārto 1985. gada modeli, kad Francija izstājās no Eurofighter konsorcija un Rafale radīja patstāvīgi.

Spānija, trešā FCAS partnere, ir skaidrākā zaudētāja. Madride suverenitātes apsvērumu dēļ noraidījusi F-35, tai nav vietas pie GCAP galda, un tā sākotnēji pēta sarunas ar Turciju par vēl nepabeigto KAAN iznīcinātāju.

Četrdesmit gadu cilpa

Shēma ir pazīstama. 1985. gadā Francija pieprasīja rūpniecisko vadību programmā, no kuras vēlāk izauga Eurofighter. Kad šī prasība tika noraidīta, Parīze aizgāja un Rafale uzbūvēja viena. Strukturālais iemesls ir tas pats: uzņēmumi, kas konkurē eksporta tirgos, nevar jēgpilni dalīties ar intelektuālo īpašumu.

Dziļākā problēma ir ES līmenī. Tādi Eiropas aizsardzības instrumenti kā EDIP — jaunā aizsardzības industrijas programma — un SAFE — 150 mljrd. € aizdevumu mehānisms aizsardzības investīcijām — tika veidoti programmām, kuru centrā ir ES uzņēmumi. Vienīgā funkcionējošā sestās paaudzes iznīcinātāja programma pašlaik iet caur Redingu un Tokiju. Ja Vācija galu galā pievienosies GCAP, divas no trim lielākajām ES aizsardzības izdevumu valstīm izmantos lidmašīnu, kuras projektēšanas autoritāte atrodas ārpus Savienības. Beļģija savu secinājumu jau izdarījusi, pasūtot papildu F-35 brīdī, kad FCAS tika pasludināta par slēgtu.

Berlīne, Parīze un Madride deviņus gadus bija vienojušās par mērķi: Eiropas iznīcinātājs, ko būvē Eiropas industrija. Neatrisināts palika izšķirošais jautājums — kurš vada, kurš seko un kurš drīkst pārdot gala produktu.