Digitālā eiro pakalpojumi bez maksas

Digitālo skaidro naudu pārdot sabiedrībai ir vieglākā daļa. Eiropas Parlamenta projektā, par kuru vēsta Il Fatto Quotidiano, digitālā eiro pamatpakalpojumi būšot bez maksas, piekļuve tikšot paplašināta arī cilvēkiem bez bankas konta, un automātiska izslēgšana trešo valstu sankciju dēļ tikšot ierobežota. Tas izklausās pēc patērētāju ērtības, bet būtībā ir arī suverenitātes projekts. Eiropa grib publisku maksājumu sistēmu, kurai lietotāji uzticas, kuru izplata privāti uzņēmumi un kuras izmaksas sedz kāds cits.

Projekts precizē politisko darījumu, uz kura balstās digitālais eiro. Eiropas Komisijas priekšlikums izveidoja juridisko ietvaru jaunai publiskas digitālās naudas formai, bet Parlamenta procedūras dokuments rāda, ka teksts vēl tiek apspriests. Politiskā pievilcība ir kontrole pār pamatpakalpojumu, kas pašlaik lielā mērā ir atkarīgs no bankām, karšu shēmām, digitālajiem makiem un ārpus Eiropas esošiem tīkliem.

Digitālā skaidrā nauda maina maksājumu kontroli

Publiska nauda jau pastāv kā skaidra nauda. Digitālais eiro šo publisko garantiju pārnestu uz tālruņiem, kartēm un tiešsaistes maksājumiem. ECB savos nacionālajos materiālos atkārto, ka tas pastāvētu līdzās skaidrajai naudai (ECB Vācija, ECB Francija). Šī konsekvence ir svarīga, jo projektam vajag, lai iedzīvotāji ticētu: digitāla ērtība nenozīmēs fiziskas naudas zaudēšanu.

Pārmaiņa notiek izplatīšanas modelī. Bankas un maksājumu uzņēmumi joprojām atvērtu makus, pārbaudītu identitāti, nodrošinātu klientu atbalstu un pieslēgtu veikalus sistēmai. Centrālā banka emitētu naudu, savukārt Komisijas priekšlikums saglabā privātus uzņēmumus starp Eirosistēmu un lietotājiem.

Tas bankām atstāj klientu attiecības, bet maina varas līdzsvaru. Pašlaik privāti tīkli lielā mērā nosaka digitālo maksājumu cenu, piekļuvi un lietotāja pieredzi. Publiska alternatīva Eiropai dod rezerves risinājumu brīdī, kad šie tīkli kļūst dārgi, ārvalstu kontrolēti vai politiski ievainojami.

Bezmaksas lietotājam nozīmē izmaksas citur

Spēcīgākais solījums patērētājiem ir bezmaksas pamatpakalpojums. Tas var palīdzēt cilvēkiem bez bankas konta, tiem, kurus komerciālās lietotnes apkalpo slikti, un lietotājiem, kuriem vajag vienkāršu maksājumu metodi pāri robežām. Taču vērtība rodas tikai tad, ja piekļuve ir praktiska. Juridiskas tiesības uz maku maz ko nozīmē, ja īstā ieeja sistēmā ir viedtālrunis, gluda identitātes pārbaude un banka, kas ir gatava klientu apkalpot.

Bezmaksas pakalpojums tik un tā rada izmaksas. Bankām un maksājumu uzņēmumiem būs jāmaksā par tehnoloģijām, krāpšanas kontroli, identitātes pārbaudēm un atbalstu. Tirgotājiem var rasties integrācijas izmaksas. Publiskajām iestādēm var nākties finansēt rezerves piekļuvi tur, kur privāti uzņēmumi peļņu neredz. Projekts var padarīt maku bezmaksas lietotāja pusē, bet rēķins pāriet bankām, tirgotājiem, nodokļu maksātājiem vai kompensācijas sistēmai.

Tieši šis sadalījums nosaka ieguvējus. Patērētāji iegūst, ja maks ir ērti lietojams, plaši pieņemts un pieejams brīžos, kad komerciālās sistēmas nedarbojas. Tirgotāji iegūst, ja tas dod sviru pret karšu komisijām un platformu noteikumiem. Bankas zaudē, ja tām jānes darbības izmaksas, kamēr publiska nauda konkurē par klientu atlikumiem.

Banku noguldījumi ir nauda, ko mājsaimniecības un uzņēmumi tur banku kontos, un bankas to izmanto kreditēšanas finansēšanai. Komisijas priekšlikums pieļauj turējumu limitus, lai digitālais eiro paliktu galvenokārt maksājumu instruments. To pašu ECB skaidro lietuviešu un nīderlandiešu materiālos (ECB Lietuva, ECB Nīderlande). Ja publiskais maks kļūtu par uzkrājumu vietu, bankām būtu smagāk jācīnās par noguldījumiem.

Augstākas banku finansējuma izmaksas, proti, cena, ko bankas maksā par kreditēšanai vajadzīgo naudu, var pāriet dārgākos aizdevumos mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Limits ir vieta, kur patērētāju ērtība satiekas ar banku bilancēm.

Suverenitāte atkarīga no ikdienas lietošanas

Suverenitātes arguments kļūst reāls tikai tad, ja sistēmu lieto cilvēki un veikali. ECB darbs par eiro starptautisko lomu maksājumus skata kā daļu no Eiropas spējas pārvaldīt savu naudas sistēmu. Ikdienas pārbaude ir vienkāršāka: vai cilvēks var samaksāt īri, nopirkt pārtiku vai apmaksāt nelielu rēķinu, netiekot atgrūsts atpakaļ tajos pašos privātajos tīklos?

Projektā minētā sankciju valoda parāda, kāpēc tas ir svarīgi. Il Fatto Quotidiano vēsta, ka Parlaments vēloties aizsardzību pret automātisku izslēgšanu, kas saistīta ar trešo valstu sankcijām. Jautājums ir par to, kuras valsts vai jurisdikcijas tiesības nosaka pamata piekļuvi naudai Eiropā.

Privātums ir otrs uzticēšanās tests. Komisijas priekšlikums sola stingras garantijas un bezsaistes lietošanu. Bezsaiste ir svarīga, jo tirdzniecības vietā digitālu maksājumu var padarīt līdzīgāku skaidrai naudai. Tiešsaistes maksājumos joprojām būs identitātes un atbilstības pārbaudes, tāpēc galīgajiem noteikumiem būs jāparāda, kādus datus redz, kas tos redz un cik ilgi.

Digitālais eiro var Eiropai iedot publisku pamatu zem digitālajiem maksājumiem. Tas var kļūt arī par dārgu papildu slāni, ko iedzīvotāji ignorē, ja bankas to uztver kā slogu, tirgotājiem tas šķiet neveikls vai ievainojamākie lietotāji tam netiek klāt. Eiropa digitālo skaidro naudu piedāvā kā ērtību. Tā strādās tikai tad, ja cilvēki ar vismazāko tirgus spēku varēs to lietot, nesamaksājot citā veidā.