Pentagons mazina NATO slepenos papildspēkus

Kamēr uzmanība pievērsta Donalda Trampa karaspēka pārkārtošanai Eiropā, būtiskākas pārmaiņas notiek slēgtās sanāksmēs. ASV samazina savu ieguldījumu NATO kara laika mobilizācijas sistēmā, un nevienai demokrātiski ievēlētai institūcijai nav pilnvaru šos lēmumus pārbaudīt.

22. maijā Pentagona politikas vadītāja Elbridža Kolbija vietnieks Alekss Veless-Grīns sabiedroto aizsardzības amatpersonām Briselē paziņoja, ka ASV „būtiski samazinās” savu ieguldījumu NATO spēku modelī — alianses pakāpju sistēmā karaspēka ātrai palielināšanai krīzes gadījumā (Military Times, Defense News). NATO ģenerālsekretārs Marks Rute paziņojumu apstiprināja, bet sacīja, ka detaļas viņš „nedrīkst izpaust” (Stars and Stripes).

Spēku modelis, kas tika pieņemts 2022.–2023. gadā, jau iepriekš piesaista nacionālos spēkus NATO aizsardzības plāniem trīs līmeņos: aptuveni 100 000 karavīru desmit dienu laikā, 200 000 — 30 dienu laikā, un 500 000 — sešu mēnešu laikā. ASV trešā līmeņa papildspēki, proti, vienības, kurām ilgstoša kara gadījumā jāpārvietojas pāri Atlantijai, ir sistēmas balsta elements. Bez tiem austrumu flanga aizsardzības plāni riskē kļūt par „diplomātisku fikciju” (CSIS).

Uzraudzības robs

2026. gada aizsardzības budžeta likums aizliedz Pentagonam samazināt ASV karavīru skaitu Eiropā zem 76 000, ja tam nav Kongresa sertifikācijas (Washington Examiner). Šis slieksnis attiecas uz karavīriem, kuri fiziski izvietoti Eiropā. Spēku modeļa saistības — kara laika papildspēki, kas apsolīti no ASV teritorijas — ir klasificētas, tām nav likumā noteikta minimuma, un tās paliek prezidenta pilnvaru zonā.

Atšķirība ir būtiska. Kad Tramps maija vidū atcēla 4000 karavīru brigādes nosūtīšanu uz Poliju, tas izraisīja Kongresa sašutumu un nonāca mediju pirmajās lapās (Stars and Stripes). Rotācijas izvietošanu, kur vienības ik pēc deviņiem mēnešiem nomaina cita citu, var apturēt ar vienu politisku lēmumu. Pastāvīgu izvietošanu, kur pārvietojas ģimenes un tiek būvētas bāzes, atcelt ir daudz grūtāk un ilgāk. Taču trešā līmeņa papildspēku solījumu samazināšana notiek bez publiska ieraksta un bez Kongresa kontroles.

Cīņa par Vašingtonas uzmanību

Eiropas valdības uz šo situāciju reaģē nevis ar kopīgu rīcību, bet ar atsevišķiem mēģinājumiem iegūt labvēlību Vašingtonā.

Polijas aizsardzības ministra vietnieks Pavels Zaļevskis 20.–21. maija vizītē Vašingtonā piedāvāja Pentagonam „pastāvīgu izvietošanu”, solot ASV karavīriem „uzbūvēt nelielu pilsētu” un segt izmaksas (Polsat News). Pentagons solīja priekšlikumu „tuvākajās nedēļās”, bet konkrētas saistības neuzņēmās (gov.pl).

Vācija zaudē „Stryker” brigādi — vidēji bruņotu kaujas vienību — no Bavārijas. Kanclers Frīdrihs Mercs mēģina šo aiziešanu ierāmēt kā iespēju, paātrinot vietējās raķešu programmas. Viņš apgalvo, ka Vašingtonas nespēja Vācijā izvietot sen solītās „Tomahawk” sauszemes uzbrukuma spārnotās raķetes, kurām bija jālīdzsvaro Krievijas vidējā darbības rādiusa ieroči, vairāk liecina par ASV ražošanas ierobežojumiem nekā par politisku sodu (Tagesspiegel, Spiegel).

Rumānija saņēma valsts sekretāra Marko Rubio atzinību par papildu ASV karavīru uzņemšanu ar Irānu saistītām operācijām, taču pastāvīgas klātbūtnes solījumus nesaņēma. Prezidenta padomnieks atzina, ka Rumānija Vašingtonai ir „relevanta”, bet ne „vitāla” (HotNews). Igaunijas aizsardzības ministrs apstiprināja, ka ASV spēki valstī paliks, bet brīdināja, ka „politiskie lēmumi ASV tagad sāk sasniegt militāro līmeni” (ERR).

Francija ir citā pozīcijā. Parīze alternatīvas sāka veidot pirms ASV samazinājuma: ietvaru astoņu Eiropas partneru iesaistei Francijas kodolatturēšanas plānošanā un konsultācijās, kā arī spiedienu panākt vairāk Eiropas virsnieku NATO augstākajos komandposteņos (Le Monde, IFRI). Taču Francijas autonomija bija domāta kā papildinājums ASV klātbūtnei, nevis tās aizstājējs.

NATO samitā Ankarā 7.–8. jūlijā aliansei jāizvēlas starp divām iespējām: pārzīmēt aizsardzības plānus, ņemot vērā mazāku ASV ieguldījumu, vai publiski apstrīdēt samazinājumus. Rute darba kārtību formulējis kā nepieciešamību izbeigt „neveselīgu pārmērīgu paļaušanos uz vienu sabiedroto”. Šāda valoda pieņem Amerikas premisu, bet nenosauc tās sekas. NATO aizsardzības plāni tika būvēti ar pieņēmumu par pilnu ASV dalību kara laikā. ASV šo pieņēmumu atvelk tieši tajā kanālā, kur nevienam parlamentam nav balss, kamēr Eiropas galvaspilsētas atsevišķi sacenšas par divpusējiem darījumiem. Vai kāda valdība pirms Ankaras piespiedīs slepeno aritmētiku iznākt publiskā telpā, pagaidām nav atbildēts.