Polija pērk Zviedrijas zemūdenes

Baltijas jūra ir sekla, auksta un blīvi nosēta ar zemūdens kabeļiem, gāzesvadiem un sensoriem. Tik šaurā akvatorijā klusa zemūdene maina drošības aprēķinus visām piekrastes valstīm.

29. jūnijā Polija parakstīja saistošus līgumus par trim „Saab” A26/Blekinge klases zemūdenēm ilgi atliktajā „Orka” programmā. Pakete ietver pašas zemūdenes, bruņojumu, apmācību un Polijā veidojamu uzturēšanas jaudu. Izmaksas tiek lēstas ap 47–50 mljrd. Zviedrijas kronu jeb aptuveni 4,2 mljrd. € (Saab, Defense News). Darījums stiprina atturēšanu Baltijas jūrā. Tas arī parāda, kur Eiropas aizsardzībā patiesībā atrodas vara: divpusējās industriālās attiecībās, nevis ES institūcijās.

Četrdesmit gadu plaisas aizvēršana

Polijas zemūdeņu spēki bija sarukuši līdz vienai novecojošai zemūdenei — ORP „Orzeł”. „Orka” programmai jānovērš situācija, kurā Polija zaudētu zemūdens operāciju prasmes vēl pirms jaunu platformu saņemšanas (DW). Pārejas periodā Zviedrija nodrošinās vecāku A17/Södermanland klases zemūdeni apkalpju apmācībai, kamēr tiek būvētas A26. Pirmā piegāde gaidāma ap 2030.–2031. gadu (CTV, RMF24).

A26 izmanto no gaisa neatkarīgu dzinējsistēmu, kas ļauj zemūdenei palikt zem ūdens daudz ilgāk nekā parastai dīzeļelektriskai zemūdenei. Baltijas jūras šaurajos ūdeņos tas nozīmē slēptu patrulēšanu un novērošanu Kaļiņingradas, Somu līča un kritiskās enerģētikas infrastruktūras tuvumā, tostarp pie LNG termināļiem un zemūdens kabeļiem (n-tv).

Kas iegūst, kas zaudē

„Saab Kockums” nodrošina kuģubūvētavām Kārlskrūnā un Landskrūnā darbu vairāku desmitgažu garumā; Zviedrijas mediji līgumu nodēvējuši par vēsturisku (SVT). Polija atjauno zemūdens spējas un nostiprina savu svaru NATO austrumu flangā. Premjerministrs Donalds Tusks apgalvoja, ka darījums „kvalitatīvi maina drošības situāciju Baltijas jūrā” (Polsat News).

Skaidrākais zaudētājs ir TKMS („ThyssenKrupp Marine Systems”) — Ķīlē bāzētais Vācijas zemūdeņu būvētājs, kas piedāvāja U212 CD modeli, bet līgumu neieguva (Zeit). Zaudējums Berlīnei ir neērts arī tāpēc, ka pašai Vācijai ir problēmas jūras spēku iepirkumos: aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss nesen pārtrauca F126 fregatu programmu kavējumu un izmaksu kāpuma dēļ (Bundeswehr). Lietuva ilgākā termiņā iegūst no lielākas drošības ap Klaipēdas LNG termināli un zemūdens kabeļiem, lai gan Viļņa pašlaik priekšroku dod sauszemes spēkiem un Baltijas aizsardzības līnijai (LRT).

Pa vienam nacionālam līgumam

„Orka” parāda, kā Eiropa faktiski bruņojas: pa vienam nacionālam līgumam. ES instrumenti cenšas virzīt valstis uz kopīgiem iepirkumiem. EDIRPA — programma, kas atbalsta vismaz trīs dalībvalstu kopīgu iepirkumu — un iecerētais EDIP jeb Eiropas aizsardzības industrijas programma mēģina mazināt izmaksas un dublēšanos, kas rodas, katrai valstij iepērkoties atsevišķi (Eiropas Komisija). NATO nosaka spēju mērķus, bet nerīko konkursus un neparaksta līgumus (NATO).

Kad frontes valsts redz steidzamu spēju robu, tā vēršas pie divpusēja piegādātāja, kas spēj piegādāt. Tas nenozīmē, ka ES instrumenti ir lieki. SAFE — jaunais ES aizsardzības aizdevumu instruments — var palīdzēt finansēt šādus pirkumus, savukārt kopīgi standarti var virzīt valstis uz savstarpēji savietojamu aprīkojumu. Tomēr platformas izvēle, pārejas apmācība, desmitgadēm ilgā uzturēšana un modernizācija pēc pārdošanas paliek nacionāli lēmumi.

Kas vēl nav zināms

Publiski pieejamie dokumenti neapstiprina, vai „Orka” saņems SAFE finansējumu. Pagaidu zemūdenes juridiskie nosacījumi nav publiskoti. Piegāžu termiņos saglabājas viena gada nobīdes iespēja. Polijas solītās uzturēšanas jaudas pagaidām ir industriāla apņemšanās, nevis fakts. Pārbaudīta Krievijas reakcija nav parādījusies.

Zemūdenes ieradīsies tikai pēc vairākiem gadiem. Taču līgums jau tagad parāda, kur Eiropas aizsardzībā atrodas reālā jauda: valstīs, kas pieņem lēmumus, piegādātājos, kas būvē, un divpusējās attiecībās, kas virza procesu uz priekšu. Eiropas aizsardzības integrācija pašlaik vairāk top līgumos, kuģubūvētavās un uzturēšanas centros nekā Briseles paziņojumos.