Polija piedāvā Patriot ražotni Ukrainai

Polija grib ražot pretgaisa aizsardzības pārtvērējraķetes, kas steidzami vajadzīgas Ukrainai un NATO austrumu flangam. Aizsardzības ministra vietniece Magdalēna Sobkovjaka-Čarnecka piedāvājusi trīspusēju modeli ar ASV un Ukrainu, lai ar Patriot sistēmām saistītas sastāvdaļas ražotu Polijā (Business Insider Polska, RMF24). Politiski tas ir nozīmīgs piedāvājums, bet tas vēl nav darījums. Nav paziņots par ASV eksporta licenci, nav parakstīts ražošanas līgums, un abas amerikāņu kompānijas, kuru piekrišana būtu vajadzīga, pagaidām norādījušas tikai, ka tās ideju „vērtē” (RBC Ukraine).

Polijas priekšlikums trāpa tieši plaisā starp to, kas Eiropai vajadzīgs, un to, ko Eiropa pati kontrolē. NATO austrumu flangam vajag vairāk pretgaisa aizsardzības raķešu. Taču, ja atbilde ir Patriot ražošana Polijā, Vašingtona joprojām kontrolē licenci, rasējumus, programmatūras atjauninājumus un lēmumus par to, kam kara laikā raķetes tiks piešķirtas.

Ko Polija var izdarīt

Polija var pamatoti prasīt vietu ražošanas ķēdē. Valsts uzņēmumam WZL-1 jau ir pieredze: tas piegādājis palaišanas caurules Lockheed Martin PAC-3 MSE pārtvērējraķetēm, un Polijas rūpniecība komponentu ražošanas zināšanas ieguva arī Vislas programmā — pašas Varšavas Patriot iepirkumā (Army Recognition).

Taču Polija bez ASV atļaujas nevar uzbūvēt pilnu pārtvērējraķeti. PAC-3 MSE ražošana paliek stingri kontrolēta: tās centrs ir ASV, bet licencēta ražošana notiek Japānā. Lai Polija tiktu tālāk par komponentiem, tai jāsaņem ITAR apstiprinājums — ASV eksporta kontroles režīma atļauja aizsardzības tehnoloģiju nodošanai. Vajadzīga arī RTX/Raytheon un Lockheed Martin piekrišana nodot rasējumus, programmatūru un ražošanas zināšanas (eCFR, RTX). Tempu un apjomu nosaka Vašingtona. Varšavai jāgaida.

Autonomijas strīds aiz rūpnīcas

Polijas priekšlikums saasina domstarpību, kas Rietumeiropā jau ir redzama. Francijas prezidents Emanuels Makrons nesen piedāvāja Vācijai kopīgi ražot SAMP/T NG — Francijas un Itālijas pretgaisa aizsardzības sistēmu, ko Parīze piedāvā kā Eiropas alternatīvu Patriot (Opex360). Berlīne paziņoja, ka priekšlikumu vērtēs (Defense News). Taču Vācija jau ir izveidojusi plašāku iepirkumu klubu: Eiropas Debesu vairoga iniciatīvu jeb ESSI, kopīga iepirkuma ietvaru ar vairāk nekā 20 valstīm, kurā apvienotas ASV, Izraēlas un Vācijas sistēmas. Francija ESSI kritizējusi par labvēlību Patriot, nevis Eiropas risinājumiem (Euractiv).

Spriedzi pastiprina arī pašas ES nauda. SAFE — jaunais bloka aizsardzības investīciju instruments — paredz ES līdzekļus tērēt ieročiem, kurus Eiropa kontrolē. Patriot šim kritērijam neatbilst, jo licence ir amerikāņu rokās (EUR-Lex). Rezultātā veidojas divu sliežu Eiropa: ES finansējums virzās uz Eiropas tehniku, bet nacionālie budžeti maksā par amerikāņu sistēmām, kuras austrumu sabiedrotie uzskata par nepieciešamām. Kā To Brief šonedēļ rakstīja, Eiropas munīcijas industriālā bāze jau tagad nespēj pietiekami ātri palielināt jaudu. Paralēls strīds par pretgaisa aizsardzības ražošanu šo problēmu padara smagāku.

Ko patiesībā grib austrumu flangs

No Viļņas skatpunkta autonomijas debates izskatās attālas. Lietuvas mediji Polijas pretgaisa aizsardzību apraksta kā Baltijas drošības jautājumu. Polija ir sauszemes savienojums starp Lietuvu un pārējo NATO. Suvalku koridors — šaurā josla starp Krievijas sabiedroto Baltkrieviju un Krievijas Kaļiņingradas apgabalu — padara šo ģeogrāfiju par vienu no jutīgākajām militārajām zonām Eiropā (LRT). Lietuva jau pastiprina kritiskās infrastruktūras militāro aizsardzību savienojumos ar Poliju, tostarp elektroenerģijas starpsavienojumiem starp abu valstu tīkliem.

Rumānija to pašu situāciju lasa ar lielāku piesardzību. Tai ir Patriot baterijas, un valstī atrodas NATO infrastruktūra. Taču Bukareste var nonākt pozīcijā, kur tā uzņem un ekspluatē sistēmas, kamēr Polija iegūst rūpnīcu darbu un ar to saistīto industriālo ietekmi (DefenseRomania).

Patriot ražošanas līnija Polijā palielinātu Eiropas piegādes. Tā nedotu Eiropai kontroli. Kontrole nozīmētu, ka Vašingtona nodod licenci, tehniskos datus un tiesības lemt, kurš krīzē saņem raķetes. ES valdībām un NATO iepirkumu plānotājiem jāpasaka sabiedrībai, vai šis kompromiss ir pieņemams, vai arī Eiropa ir gatava pietiekami ātri finansēt savas alternatīvas, lai izvēle būtu reāla.