Polija un Rumānija sacenšas par 5,000 ASV karavīriem, kas izvesti no Vācijas

Transatlantiskā drošības vienošanās plaisā nevienmērīgi, katrā valstī citādi. Vašingtonas lēmums izvest 5 000 karavīru no Vācijas un atcelt brigādes rotāciju uz Poliju nav radījis Eiropas solidaritāti. Tas ir iedarbinājis konkurenci par ASV labvēlību, kamēr sabiedrībās atbalsts pašam drošības modelim kļūst trauslāks.

Cīņa par ASV klātbūtni

Polija un Rumānija abas cenšas pārliecināt Vašingtonu izvietot izvedamos karavīrus savā teritorijā. Bukarestes devītnieka jeb B9 samitā 13. maijā, kas ir NATO austrumu flanga valstu koordinācijas formāts, Rumānijas prezidents Nikušors Dans sacīja, ka viņa valsts vēlas „pēc iespējas vairāk amerikāņu karavīru” (Agerpres). Polijas prezidents Karols Navrockis atbildēja līdzīgi: „Polija ir gatava uzņemt šos karavīrus” (Brussels Signal).

Kopīga priekšlikuma nav. Tas ir būtiski, jo austrumu flanga valstis parasti cenšas runāt kā drošības interešu bloks. Eurasia Review analīzē brīdināts, ka šāda divpusēja sacensība var izrādīties „katastrofāla Austrumu flanga tēlam” (Eurasia Review).

Pentagons vēl nav izlēmis, kur karavīri nonāks un vai vispār paliks Eiropā. Kāda amatpersona žurnālistiem norādījusi, ka galīgais sadalījums nav noteikts (Digi24). Uz B9 samitu Vašingtona nosūtīja tikai valsts sekretāra vietnieka līmeņa pārstāvi, nevis valdības locekli. Signāls bija skaidrs: šai administrācijai divpusēji darījumi ir svarīgāki par daudzpusējiem formātiem.

Vācijas raķešu iztrūkums

Berlīnei problēma ir cita. Kanclera Frīdriha Merca valdība jau pērn jūlijā iesniedza oficiālu pieprasījumu iegādāties 400 „Tomahawk” raķetes. Pēc desmit mēnešiem Pentagons joprojām nav atbildējis. Aizsardzības valsts sekretārs Millers atteicās apstiprināt pat to, vai Vašingtona vēstuli ir saņēmusi un reģistrējusi (Defense News).

Atsevišķā procesā ASV Valsts departaments 18. maijā apstiprināja iespējamu 11,9 mljrd. ASV dolāru jūras kaujas sistēmu pārdošanu Vācijai: radaru un ugunsvadības sistēmas (Ground News). Šie iepirkumi nav saistīti un virzās pa dažādiem birokrātiskiem kanāliem. Tomēr kontrasts ir grūti ignorējams: miljardiem vērta jūras elektronika tiek virzīta uz priekšu, kamēr Berlīnes prasītās stratēģiskās raķetes paliek bez atbildes.

Vācijas rezerves variants ir ELSA, Eiropas tālās darbības triecienprogrammas projekts kopā ar Lielbritāniju. Kad amatpersonām jautāts, vai programma spēs dot rezultātu pirms 2030. gada, tās atteikušās to solīt. Analītiķi norāda, ka ELSA var kļūt par „politisku zīmolu, iepirkumu klubu vai īstu Eiropas aizsardzības struktūru”, jo tās pārvaldība vēl nav definēta (ESUT).

Plaisas valdību iekšienē

Cīņa par ASV labvēlību saasina arī iekšpolitiskās pretrunas.

Polijā prezidents Navrockis 3. maijā Donaldam Trampam sacīja, ka Polija būtu gatava uzņemt no Vācijas izvedamos karavīrus. Premjerministrs Donalds Tusks apsūdzēja Navrocki, ka viņš „met dubļus savai valstij”, liekot noprast, ka valdība nespēj nodrošināt drošību (Rzeczpospolita). Nacionālās drošības birojs atklāja, ka no Aizsardzības ministrijas iepriekš nebija saņēmis informāciju par rotācijas atcelšanu (Radio ZET). Polijas kohabitācija, kur prezidentu un premjeru pārstāv konkurējoši politiskie spēki, kļuvusi par drošības politikas risku.

Itālijā lūzuma līnija iet starp aizsardzības un ekonomikas ministrijām. Aizsardzības ministrs Gvido Kroseto mudina sasniegt NATO tēriņu mērķus, bet ekonomikas ministrs Džankarlo Džordžeti uzstāj, ka vispirms jāsedz enerģijas rēķini (Askanews). Budžeta strīds notiek sabiedrībā, kas lielā mērā novērsusies no alianses pašreizējā ASV politiskā kursa dēļ: Itālijā uzticēšanās Trampa Amerikai kritusies līdz 17 %, zemāk nekā uzticēšanās Ķīnai un Krievijai, liecina aptaujas, par kurām ziņojuši vairāki Eiropas mediji (L'Unità, Euractiv).

Ungārija vienīgā atteicās parakstīt B9 kopīgo deklarāciju, kurā Krievija nosaukta par „nozīmīgāko un tiešāko draudu sabiedroto drošībai”. Budapeštas atruna bija šāda: par nostāju vēlāk lemšot „jaunā Ungārijas valdība” (Norwegian Government). Jaunā Tisas valdība sola būt „vērtīgs Rietumu sabiedrotais”, bet turpina izvairīties no konkrētām saistībām: nekādu ieroču Ukrainai un nekādas līdzdalības ES kopīgā aizņemšanās mehānismā aizsardzībai (Világgazdaság).

Pārbaudījums vēl tikai priekšā

NATO samitā Ankarā jūlijā jānoskaidro, vai no Vācijas izvedamie ASV karavīri paliks Eiropā vai dosies atpakaļ pāri Atlantijai. Taču lielākais jautājums ir ilgāks un politiski grūtāks. Vairākas sabiedroto valdības jau apspriež aizsardzības budžetus 4–5 % apmērā no IKP. Nevienai no tām vēl nav nācies stāties vēlētāju priekšā ar sociālo programmu samazināšanu, lai šo naudu atrastu.

Sacensība par alianses glābšanu sāk to iztukšot no iekšpuses. Rēķins vēlētājiem vēl nav piestādīts.