Polija iegūst Patriot ražošanas atļauju

Vienošanos izspieda piegāžu krīze. Polija 26. maijā saņēma provizorisku ASV piekrišanu savā teritorijā līdzražot PAC-3 MSE Patriot pārtvērējraķetes, bet aizsardzības ministra vietnieks Cezarijs Tomčiks paziņoja, ka sarunas attiecas arī uz HIMARS raķetēm un Hellfire raķetēm (Fakt). ASV kampaņā pret Irānu šā gada sākumā tika iztērētas aptuveni 2 330 PAC-3 pārtvērējraķetes jeb apmēram puse pasaules krājumu (CSIS). Amerikas rūpnīcas šo robu pašas aizpildīt nevar. Vašingtonai vajag vairāk ražošanas līniju, un Polija piedāvāja teritoriju.

Darījumam ir cena: katra komponente, rasējums un lēmums par tālāku eksportu paliek ASV juridiskā kontrolē caur ITAR — Vašingtonas režīmu aizsardzības tehnoloģiju eksporta kontrolei. Polija iegūst rūpnīcu. Tā neiegūst neatkarību.

Signāls, nevis licence

„Provizoriska piekrišana” ir politisks signāls, ne ražošanas atļauja. Pirms pirmā raķete varētu pamest Polijas montāžas līniju, Varšavai un Vašingtonai jāvienojas par ražošanas licenci un tehniskās palīdzības līgumiem. Katram no tiem vajadzīga ASV Valsts departamenta atļauja un Kongresa informēšana. Polijas uzņēmumi jau ražo palaišanas iekārtu komponentes un raķešdzinēju segmentus (Army Recognition). Pilna raķetes montāža ir cits līmenis. UNIAN citētie eksperti lēš, ka līdz pilnu pārtvērējraķešu ražošanai Polijā varētu paiet pieci līdz desmit gadi (Unian). Meklētājs, kaujas galviņa un vadības sistēma paliek ASV intelektuālais īpašums. Konstrukcijas kontroli saglabā Lockheed Martin.

Polija nav vienīgā valsts, kurai piedāvāta šāda formula. PAC-3 gada ražošana pašlaik ir ap 620 vienību, bet līdz 2030. gadam mērķis ir sasniegt 2 000 vienību gadā (Lockheed Martin). NATO neizpildīto pasūtījumu apjoms pārsniedz 4 300 raķešu, kas pašreizējā tempā nozīmē septiņu gadu ražošanu (CSIS). Paralēli līdzražošanas piedāvājumi izteikti Spānijai, Saūda Arābijai un Japānai. Viena rūpnīca Kamdenā, Arkanzasā, nevar apgādāt visu pasauli.

Sadursme Briselē

Tūlītējā problēma ir Briselē. ES SAFE instruments jeb Security Action for Europe — 150 mljrd. € aizdevumu mehānisms aizsardzībai — prasa, lai vismaz 65 % komponentu vērtības nāktu no Eiropas (EU Defence). Polijā montētas PAC-3 raķetes šo slieksni gandrīz droši nesasniegtu. Vadības sistēma, kaujas galviņa un raķešdzinējs ir ASV intelektuālais īpašums.

Tas sadala Eiropas pretgaisa aizsardzību divās sliedēs. Eiropā izstrādātas sistēmas, piemēram, Francijas un Itālijas SAMP/T un Vācijas IRIS-T, kvalificējas ES finansējumam. Sistēmas ar ASV licenci nekvalificējas neatkarīgi no tā, kur notiek montāža. Polijai no SAFE varētu pienākties 43,7 mljrd. € (Breaking Defense), taču tās galvenā pretgaisa aizsardzības programma var palikt ārpus šā finansējuma. Tāda pati neskaidrība skar Beļģijas plānu F-35 montāžu veikt Itālijā (Army Recognition). Briselē vēl nav izlemts, vai „ražots Eiropā pēc amerikāņu rasējumiem” skaitās Eiropas produkts.

Četri pretgaisa aizsardzības virzieni, bez koordinācijas

Polijas darījums padziļina sadrumstalotību, kas jau ir pietiekami tālu pavirzījusies. Varšava apzināti nepievienojās Vācijas vadītajai ESSI jeb European Sky Shield Initiative, 23 valstu kopīgajam pretgaisa aizsardzības iepirkumu formātam, un izvēlējās būvēt savu nacionālo sistēmu (DBwV). Francija virza SAMP/T kā Eiropas alternatīvu; tās bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Senātā sacīja, ka šī sistēma pārtver manevrējošas ballistiskās raķetes, ar kurām Patriot esot grūtības (Opex360). Atsevišķa 13 valstu koalīcija maijā Kijivā sāka iniciatīvu, lai ballistisko raķešu pārtveršanas sistēmas ražotu pilnībā Eiropā (Euromaidanpress).

Rezultātā Eiropā vienlaikus darbojas vismaz četri pretgaisa aizsardzības virzieni, bet SAFE — fonds, kuram vajadzēja konsolidēt Eiropas aizsardzības industriju — vēl nespēj pateikt, kuri no tiem atbilst noteikumiem. Polija iegūst reālu ražošanas jaudu tuvāk frontes līnijai. Taču, kamēr Brisele nav izlēmusi, vai montāža Eiropā pati par sevi ir Eiropas ražošana, ES lielākais aizsardzības fonds un tās lielākā austrumu sabiedrotā strādā pretējos virzienos.