Pārapbruņošanās ceļ eirozonas parādu līdz 91.2%

Eirozonas valsts parāds šogad sasniegs 90,2 % no IKP un līdz 2027. gadam pieaugs līdz 91,2 %, liecina Eiropas Komisijas pavasara prognoze. Kāpnējums ir straujāks, nekā Brisele paredzēja pagājušā gada rudenī. Eiropas pārbruņošanās un fiskālo ierobežojumu sadursme vairs nav teorētisks risks. Tā jau redzama šā gada budžetos.

Riska mērogs kļuva skaidrāks neformālajā ES finanšu ministru sanāksmē Nikosijā pagājušajā nedēļā. Starptautiskā Valūtas fonda pārstāvis Alekss Pjenkovskis prezentēja scenāriju: ja valdības neveic nekādas fiskālās korekcijas, vidējās Eiropas valsts parāds līdz 2040. gadam sasniegtu 130 % no IKP (Athens Times, Asharq Al-Awsat). Šis skaitlis ir brīdinājuma scenārijs par bezdarbības cenu: matemātiska projekcija par to, kas notiek, ja aizsardzības budžeti aug, bet citur izdevumi netiek samazināti (Cyprus Mail).

Pārbruņošanās aritmētika

Mehānisms ir labi dokumentēts. SVF analīze par iepriekšējiem aizsardzības izdevumu kāpuma periodiem, kas publicēta aprīļa Pasaules ekonomikas perspektīvā, rāda stabilu modeli: ja valsts ieiet ilgstošā pārbruņošanās ciklā, kas ilgst vairāk nekā divarpus gadus, militārie izdevumi pieaug aptuveni par 2,7 procentpunktiem no IKP. Apmēram divas trešdaļas šā pieauguma tiek finansētas ar aizņemšanos, nevis citu izdevumu samazināšanu. Trīs gadu laikā valsts parāds palielinās aptuveni par 7 procentpunktiem no IKP.

Eiropas reformētajiem fiskālajiem noteikumiem, Stabilitātes un izaugsmes paktam, bija jāpalīdz šādu spiedienu pārvaldīt. Tas ir ES valstu kopīgais deficīta un parāda ierobežojumu ietvars. Pagājušajā gadā ES izveidoja „nacionālo izņēmuma klauzulu”, kas ļauj valstīm uz laiku pārsniegt izdevumu griestus aizsardzībai — līdz 1,5 % no IKP gadā. Līdz šim to aktivizējušas 17 dalībvalstis, no Vācijas līdz Grieķijai.

Taču klauzula palīdz galvenokārt tām valstīm, kuras jau sākotnēji bija tuvu noteikumu izpildei. Francija un Itālija, attiecīgi otrā un trešā lielākā eirozonas ekonomika, tai nav pieteikušās. Abas grib palielināt aizsardzības izdevumus, bet budžeta aritmētika to neļauj. Francijas deficīts ir ap 5,5 % no IKP, Itālijas — ap 7,4 % (Eiropas Komisija). Abas valstis jau atrodas ES pārmērīga budžeta deficīta procedūrā — formālā uzraudzības procesā valstīm, kas pārkāpj 3 % deficīta griestus. Papildu 1,5 procentpunkti manevra telpas neko būtiski nemaina, ja deficīts jau ir gandrīz divreiz virs atļautā līmeņa.

Kas var aizņemties un kas nevar

Vācija, sākot no parāda līmeņa ap 64 % no IKP, var aizņemties aizsardzībai un joprojām palikt pārvaldāmās robežās. Tās parādam līdz 2027. gadam prognozēts pieaugums tikai līdz 68 % (Eiropas Komisija). Līdzīgā situācijā ir Baltijas valstis, Polija un Ziemeļvalstis.

Francijas parāds tikmēr līdz 2027. gadam pārsniegs 120 % no IKP (Eiropas Komisija). Itālijas parāds sasniegs 139,2 % (EUNews). Abas valstis ir pieteikušās SAFE aizdevumiem — Security Action for Europe jeb ES jaunajam mehānismam, kurā Savienība kopīgi aizņemas 150 mljrd. € un tālāk aizdod dalībvalstīm aizsardzības iepirkumiem ar zemākām likmēm (ES Padome). Nosacījumi ir izdevīgi. Tomēr šie aizdevumi joprojām skaitās nacionālais parāds.

Fiskālie noteikumi šādi visvairāk ierobežo valstis, kurām spiediens jau ir lielākais, un dod priekšrocības tām, kurām manevra telpa bija arī iepriekš. Kā raksta ECFR, šī ir fiskālā plaisa, ko ES vēl nav atrisinājusi.

Politiskais rēķins

Nikosijas sanāksme nedeva vienošanos par kopīgu ES aizņemšanos aizsardzībai, fiskālo mērķu pārskatīšanu vai jauniem instrumentiem valstīm ar augstu parādu. Pats SVF norādīja, ka aizsardzība, enerģētiskā drošība un inovācijas atbilst Eiropas sabiedrisko labumu loģikai — proti, to ieguvumi pārsniedz vienas valsts robežas. Tas netieši ved uz argumentu par kopīgu finansēšanu, taču fonds šo iespēju minēja līdzās strukturālām reformām un budžeta konsolidācijai, neizrakstot vienu recepti.

Bruegel domnīca jau secinājusi, ka reformētie fiskālie noteikumi paši atkal jāreformē. OECD brīdina, ka aizsardzības izdevumi īstermiņā dod ekonomikas impulsu, bet ilgtermiņā palielina fiskālo spiedienu un neatrisina pamatproblēmu — vājo izaugsmi.

Nikosijā neatbildētais jautājums noteiks Eiropas nākamo desmitgadi: kurš maksā par drošību, un kas vairs netiek finansēts, kad rēķins pienāk? Starp izņēmuma klauzulām un pārmērīga deficīta procedūrām ievēlētām valdībām būs jālemj, kuri sabiedriskie pakalpojumi sarūk. Līdz šim nevienai no tām nav prasīts skaidri pateikt — kuri.