Noteikumi bremzē Eiropas baterijas

Eiropa lielas tīkla baterijas spēj uzbūvēt dažu mēnešu laikā. Taču atļauja tās pieslēgt elektrotīklam un vienošanās par to, kam jāmaksā par izmantoto tīkla jaudu, bieži prasa gadus. Katra valsts šo jautājumu risina citādi. Eiropas Klimatneitralitātes novērošanas centra 2026. gada novērtējumā secināts, ka tīklu paplašināšana, uzkrāšana un elastība atpaliek no atjaunīgās enerģijas pieauguma, jo katra valsts veido savu kārtību, kā uzkrāšanas iekārtas drīkst pieslēgties un darboties (ESS News).

Viena baterija, divi iznākumi

Baterija neražo elektrību. Tā pārvieto elektrību laikā: uzlādējas brīžos, kad saules vai vēja enerģijas ir par daudz, un izlādējas, kad piedāvājums kļūst par mazu. Tas padara uzkrāšanu vērtīgu tīklā, kurā arvien lielāku daļu veido atjaunīgie avoti, kuru ražošana nesakrīt ar patēriņa ritmu. ES tiesības to atzīst. Direktīva 2019/944 uzkrāšanu definē kā atsevišķu darbību un prasa dalībvalstīm nodrošināt jauniem tirgus dalībniekiem godīgu konkurenci.

Taču tas pats regulējums atstāj valstīm izvēli par pieslēguma kārtību, tīkla maksām un rīcību pārslodzes gadījumā. Regula 2024/1747 ir vajadzīga tāpēc, ka tirgus darījumi var virzīt pa kabeli vairāk elektrības, nekā tas fiziski spēj pārvadīt. Baterija pie saules enerģijas pārpalikuma pārslogotā zonā tīklam palīdz. Tā pati baterija, uzlādējoties vietā, kur tīkls jau ir noslogots, tikai tāpēc, ka cenu starpība ir izdevīga, pārslodzi palielina. Strīds ir par baterijas statusu: vai tā ir klimata infrastruktūra, vai vēl viens patērētājs, kas konkurē par ierobežotu tīkla jaudu.

Trīs valstis, trīs atbildes

Vācija vēlas, lai lielās baterijas tiešāk maksātu par tīkla jaudu, ko tās rezervē. Federālā tīklu aģentūra Bundesnetzagentur pārveido tarifu sistēmu tā, lai no 2029. gada lielāki ražotāji un uzkrāšanas iekārtas maksātu pēc rezervētās jaudas, nevis šīs izmaksas galvenokārt paliktu mājsaimniecībām (DIHK). Investori bažījas, ka šādas izmaiņas ienesīgu uzkrāšanas projektu var pārvērst par projektu uz rentabilitātes robežas. Joprojām nav skaidrs, vai iekārtas, kas sāks darbu pirms termiņa, tiks pasargātas no jaunajām maksām (ZfK).

Nīderlande jau maksā par kavēšanās cenu. Tīkla pārslodze ir tik smaga, ka Utrehta no 2026. gada jūlija pārtrauca pieņemt jaunus pieslēgumus mājokļiem un mazajiem uzņēmumiem. Nīderlandes tīklu operatori Liander, Enexis un Stedin ir aicinājuši agregatorus, proti, uzņēmumus, kas daudz mazu bateriju, siltumsūkņu un elektroauto lādētāju apvieno vienā vadāmā portfelī, nodrošināt 255 MW elastīgas jaudas pārslogotās zonās. Tas aptuveni atbilst nelielas pilsētas maksimālajam patēriņam (Entra, NextEnergy). Mājsaimniecības un uzņēmumi, kas ļautu attālināti vadīt savas baterijas vai lādētājus, saņemtu 60 līdz 120 € par kilovatu gadā. Šo maksājumu segtu no tīkla tarifiem, ko maksā visi tīkla lietotāji (Solar Magazine). Nīderlandes mācība ir vienkārša: baterija pareizajā tīkla mezglā ir vērtība, par kuru vērts maksāt. Tā pati baterija citur šauro vietu neatrisina.

Itālija veido jauktu modeli. Atjauninātais atjaunīgās enerģijas regulējums iekļauj uzkrāšanu jaunajos pieslēguma noteikumos un prasa energoregulatoram ARERA tīkla jaudu sadalīt caurskatāmāk (biblus.acca.it). Paralēla dispečervadības reforma atver balansēšanas un elastības pakalpojumus baterijām, izkliedētai ražošanai un elektroauto (trilance.com). Daļa uzkrāšanas pelna ar elektroenerģijas cenu starpību izmantošanu. Daļa tiek skatīta kā plānota sistēmas infrastruktūra.

Kas maksā par kļūdām

Uzkrāšanas investori iegūst, ja noteikumi ir skaidri un pieeja tirgum plaša. Viņi zaudē, ja pieslēgumu rindas, dubultas tīkla maksas un regulējuma nenoteiktība iesaldē kapitālu. Tīklu operatori iegūst lielāku vadības ietekmi, bet vienlaikus pieaug spiediens tīklus izbūvēt ātrāk. Atjaunīgās enerģijas ražotājiem uzkrāšana ir izdevīga, ja tā uzņem pārpalikumu, nevis liek apturēt turbīnas vai saules parkus. Mājsaimniecībām iznākums atkarīgs no tarifu konstrukcijas: ja uzkrāšana izlīdzina cenu kāpumus un samazina piespiedu ražošanas ierobežošanas izmaksas, rēķini netieši krītas. Ja tīkla maksas pieaug, lai segtu slikti izvietotu bateriju izmaksas, maksā patērētāji.

ES tiesības paredz, ka tīkla maksām jābūt taisnīgām pret uzkrāšanu un jāatspoguļo reālās izmaksas (Direktīva 2024/1711). Taču tarifu dizainu, pieslēguma noteikumus un pārslodzes pārvaldību ES atstāj valstu regulatoriem. Eiropai ir saistoši atjaunīgās enerģijas mērķi. Tai nav tikpat saistošas uzkrāšanas un tīklu noteikumu grāmatas. Bateriju problēma Eiropā vairs nav galvenokārt tehnoloģiska. Regulatoriem jāspēj noteikt ierobežotās tīkla jaudas cenu tā, lai baterijas uzlādētos tur, kur tās palīdz sistēmai, ne tikai tur, kur tirgotāji var nopelnīt.