Rumānija aptur $7 billion modulāro reaktoru projektu

Mazie modulārie reaktori ir kodolenerģijas atbilde uz vienkāršu jautājumu: vai milzīgas, katru reizi no jauna projektētas elektrostacijas vietā varētu ražot mazākus reaktoru blokus rūpnīcā un pēc tam nogādāt tos būvlaukumā? Loģika ir līdzīga kā pārejā no viena īpaši būvēta kuģa uz standartizētu prāmju sēriju. Katrs nākamais eksemplārs kļūst lētāks un ātrāk uzbūvējams nekā pirmais. Šī ideja pēdējā desmitgadē padarījusi mazos modulāros reaktorus jeb SMR par vienu no apspriestākajiem virzieniem kodolenerģijā.

Rumānijas Doicešti projektam bija jāpierāda, ka šī pieeja strādā arī Eiropā. Pagaidām tas rāda ko citu: sarežģītākais šķērslis nav reaktora fizika, bet finansēšanas mehānisms. SMR ekonomika balstās uz atkārtojamību, taču pirms sērijveida ieguvuma kādam jāapmaksā pirmais, dārgākais bloks.

Pirmais prāmis vienmēr ir visdārgākais

Doicešti iecere paredzēja sešus mazus reaktoru moduļus bijušas ogļu elektrostacijas teritorijā. Katram modulim būtu 77 megavatu jauda, un kopā tie spētu nodrošināt vidēja lieluma pilsētu ar stabilu elektrību visu diennakti (Economica). Amerikāņu izstrādātājs „NuScale” ir pirmais uzņēmums, kura SMR dizains saņēmis ASV regulatora apstiprinājumu. Tas nozīmē, ka drošības pamatojums ir izturējis pārbaudi (NRC). Tātad tehnoloģija pati par sevi nav galvenais kavēklis.

Kavēklis ir nauda. Rumānija gribēja piesardzīgu modeli: vispirms nopirkt vienu moduli, pārbaudīt tā darbību un tikai tad lemt par pārējiem pieciem. Kā ziņo Rumānijas mediji, „NuScale” šādai riska dalīšanai nepiekrita, un pamatnolīgums palika neparakstīts (HotNews). Aptuveni 7 miljardu dolāru ASV finansējums caur eksporta kredīta institūcijām esot bijis pieejams, taču ar nosacījumu, ka Rumānijas valdība sniedz garantiju. Tā netika dota (Adevărul).

15. jūlijā „Nuclearelectrica” akcionāriem jābalso, vai projekta sākotnējā stratēģija joprojām ir spēkā. Nosacījumi, kas bija piesaistīti 2026. gada februārī plānotajam investīciju lēmumam, līdz jūnija termiņam netika izpildīti (BVB/SNN). Balsojums var novest pie jauniem līguma noteikumiem, cita tehnoloģiju partnera vai pārveidota projekta (Bursa). Tā vēl nav projekta atcelšana. Tomēr fakts, ka Eiropā vistālāk pavirzītais SMR projekts apstājas pie finansēšanas nosacījumiem, labi parāda plaisu starp kodolenerģijas ambīcijām un banku gatavību tās finansēt.

Šī nav pirmā „NuScale” neveiksme. Uzņēmuma iepriekšējais paraugprojekts Aidaho štatā tika atcelts pēc izmaksu kāpuma un nepietiekama elektroenerģijas pircēju skaita (ANS). Regulatora apstiprinājums pierādīja, ka dizains ir drošs. Tas nepierādīja, ka to var uzbūvēt par cenu, ko klienti grib maksāt.

Ko tas nozīmētu elektrības rēķinā

Neatkarīga Rumānijas analīze lēsa, ka Doicešti elektrības cenas daļa, kas segtu būvniecības atmaksu, būtu aptuveni 244 € par megavatstundu. Pieskaitot ekspluatācijas izmaksas, cena pieaugtu līdz apmēram 276 €/MWh (Romania Military). Tas ir ārējs aprēķins, nevis oficiāls tarifs. Salīdzinājumam: lielas saules un vēja elektrostacijas Eiropā bieži saražo vienu enerģijas vienību ievērojami lētāk, lai gan tās bez baterijām vai rezerves jaudām nespēj nodrošināt tādu pašu nepārtrauktu padevi (Lazard).

Rumānijas pagaidu premjerministrs Ilie Boložans publiski apšaubījis jau uzņemto izmaksu pamatotību: iztērēti aptuveni 240 miljoni dolāru, bet vēl 600 miljoni dolāru varētu būt vajadzīgi tikai pirmsbūvniecības posmam (Adevărul, ZF).

Visiem Eiropas SMR projektiem ir tas pats jautājums

Rumānija nav izņēmums. Eiropā katra valsts, kas plāno SMR, meklē kādu publiska finanšu spilvena formu, jo privātie investori nevēlas uzņemties visu risku par reaktora tipu, kas vēl nekur nav komerciāli darbojies.

Polijas pieeja ir visatklātākā. „Orlen Synthos Green Energy” ir pieteikusies, kā uzņēmums pats norāda, pirmajam ES cenu starpības līgumam SMR vajadzībām. Tas aptvertu 14 reaktorus (OSGE). Cenu starpības līgums ir valsts garantija: ja tirgus cena nokrīt zem iepriekš noteikta līmeņa, valdība piemaksā starpību. Šāds instruments atklāti pieņem, ka SMR elektrība pagaidām nespēj konkurēt atklātā tirgū. Zviedrija gājusi vēl tālāk: valsts ieguvusi 60 % daļu kodolprojektā „Videberg” un uzdevusi regulatoriem izstrādāt ilgtermiņa cenu riska ierobežošanas instrumentus, kas būtu savienojami ar ES noteikumiem (Swedish government). Čehija savus „Rolls-Royce” SMR plānus sasaista ar vietējās rūpniecības iesaisti un valsts atbalstu, lai gan finanšu nosacījumi pagaidām ir neskaidri (World Nuclear News).

Kopējā aina ir skaidra: neviena Eiropas valsts vēl nav atradusi veidu, kā pirmos šāda tipa SMR finansēt tīri tirgus apstākļos.

Doicešti pārvērtēšana nepierāda, ka mazie reaktori ir bez perspektīvas. Tā pierāda, ka nākamais pārbaudījums būs līgumu dizains: vai valdības spēs padarīt pirmo staciju finansējamu, neslēpjot izmaksas no cilvēkiem, kuri gadu desmitiem maksās elektrības rēķinus. Sērijveida loģika vēl var nostrādāt. Taču pirmajam blokam joprojām vajadzīgs pircējs.