Maskava steidzina €217 billion prasību pret Euroclear

Maskavas tiesa 27. maijā noteica tūlītēju izpildi 18,2 triljonu rubļu jeb aptuveni 217 mljrd. € prasībai, ko Krievijas centrālā banka izvirzījusi pret Briselē bāzēto vērtspapīru norēķinu centru Euroclear, caur kuru Eiropā tiek norēķināta liela daļa pārrobežu vērtspapīru darījumu (The Moscow Times). Lēmums apej parasto apelācijas kārtību un ļauj Krievijai prasīt tūlītēju samaksu. Euroclear Maskavas jurisdikciju noraida un norāda, ka šādas prasības „netiek atzītas ES tiesībās” (Meduza).

Ārpus Krievijas šim spriedumam praktiskas juridiskas iedarbības gandrīz nav. Krievijai nav divpusēja spriedumu izpildes līguma ar Beļģiju, un tai nav mehānisma, kā arestēt Euroclear aktīvus, kas atrodas ES jurisdikcijā (HCCH Status Table). Taču spriedums palielina juridisko nenoteiktību ap jau tā sarežģīto jautājumu. Šī nenoteiktība Maskavai ir noderīga.

Beļģijas klusais ieguvums

Euroclear tur 200 mljrd. € iesaldētu Krievijas aktīvu, kas veido 93 % no visiem šādiem aktīviem ES (Belga News Agency). Šie aktīvi rada lielus procentu ienākumus: 6,9 mljrd. € 2024. gadā un 5 mljrd. € 2025. gadā, kad ECB, kas nosaka procentlikmes eirozonā, sāka likmes samazināt (Euroclear 2025 Results, VRT NWS).

ES lielāko daļu šo ienākumu paņem ar 99,7 % „negaidītās peļņas iemaksu” — obligātu maksājumu no Euroclear ārkārtas ieņēmumiem, ko rada iesaldētie aktīvi. Ukrainai līdz šim pārskaitīti aptuveni 6,6 mljrd. € (compensation.com.ua). Taču Beļģija patur uzņēmumu ienākuma nodokli no Euroclear šiem ieņēmumiem. Saskaņā ar piecu ES diplomātu teikto, uz kuriem atsaucas RBC Ukraine, 2024. gadā vien tas esot bijis ap 1,7 mljrd. €. Šī nauda nonāk Beļģijas budžetā, nevis Ukrainā.

Tāpēc gan Beļģijai, gan Euroclear pašreizējais modelis ir izdevīgs: aktīvi paliek iesaldēti, procenti turpina ienākt, nodokļi tiek iekasēti. Pamatsummas pilnīga konfiskācija, uz ko mudina Nīderlande, Polija un Baltijas valstis, šo ienākumu plūsmu izbeigtu. Beļģijas premjerministrs Barts De Vēvers pirms konfiskācijas apsvēršanas prasa ES „neierobežotas finanšu garantijas” — nosacījumu, ko ES diez vai varēs izpildīt (EU Today).

Prasības kā juridiska migla

Maskava vienlaikus virza vairākas tiesvedības, kuru mērķis ir palielināt juridisko neskaidrību. Līdzās Maskavas spriedumam, ko ārpus Krievijas nav reāli izpildīt, Krievijas centrālā banka ir iesniegusi divas prasības pašas ES Vispārējā tiesā Luksemburgā. Viena apstrīd 2025. gada decembra regulu, ar kuru aktīvi iesaldēti uz nenoteiktu laiku. Otra vērsta pret 2026. gada februāra regulu, kas procentu ienākumus novirza Ukrainai (Courthouse News, Kyiv Independent). Spriedumi nav gaidāmi pirms 2027. gada beigām.

Šīm lietām ir mazas izredzes mainīt ES lēmumus. To politiskā funkcija ir kavēšana. Katra atvērta tiesvedība dod piesardzīgākām dalībvalstīm vēl vienu argumentu atlikt izšķirošo soli — iesaldēto aktīvu pamatsummas konfiskāciju.

Patiesā erozija ir matemātiska

ECB noguldījumu iespējas procentlikme — likme, ko komercbankas saņem par noguldījumiem centrālajā bankā uz nakti un kas nosaka lielu daļu īstermiņa atdeves eirozonā — tagad ir 2,00 %, salīdzinot ar 4,00 % maksimumā (ECB). Katrs 25 bāzes punktu samazinājums no iesaldētajiem aktīviem noņem aptuveni 485 milj. € gada procentu ienākumu.

G7 50 mljrd. ASV dolāru ERA programma jeb Extraordinary Revenue Acceleration paredzēja aizdevumus Ukrainai, kas tiek atmaksāti no iesaldēto Krievijas aktīvu procentu ienākumiem (White House ERA briefing). Šis modelis balstījās pieņēmumā, ka ienākumi saglabāsies augsti. Pie pašreizējām likmēm gada ieņēmumi jau ir aptuveni uz pusi mazāki nekā 2024. gadā.

Ja ekonomikas lejupslīdes gadījumā likmes krīt vēl zemāk, ES paliek neērta izvēle: emitēt papildu kopīgo parādu, pret ko iebilst Nīderlande, vai konfiscēt pamatsummu, ko bloķē Beļģija. Krievijai nav jāuzvar tiesā. Tai pietiek, ja Eiropa turpina strīdēties, kamēr procentu ienākumi izsīkst.