Krievija izseko ieročus caur kamerām

Privāta drošības kamera pie loģistikas maršruta Nīderlandē, kurai bija atstātas noklusējuma paroles un novecojusi programmatūra, tika pārvērsta par Krievijas izlūkošanas rīku. 10. jūlijā Nīderlandes izlūkdienesti paziņoja, ka Krievijas valsts struktūras esot uzlauzušas internetam pieslēgtas kameras, lai vērotu ieroču un aprīkojuma kustību uz Ukrainu (NOS, TVP World). Dažu dienu laikā Nīderlande, Vācija, Francija un Somija izsauca Krievijas vēstniekus, bet ES noteica sankcijas Krievijas kiberoperāciju veicējiem, kas saistīti ar šo kampaņu (Tagesschau, Yle).

Saskaņotā reakcija parādīja, ka kameru uzlaušana tiek uztverta kā kara laika spiegošana pret starptautisku piegāžu ķēdi. Taču gadījums izgaismoja arī problēmu, kuru valdības līdz galam nav atrisinājušas: ieroči Ukrainai pārvietojas pa parastiem autoceļiem, caur civilām ostām un garām privātām kamerām. Aizsardzības ministrijas atbild par kravu. Satiksmes ministrijas atbild par ceļiem. Privāti uzņēmumi atbild par kamerām. Izlūkdienesti pārkāpumu bieži konstatē tikai pēc tam. Nevienā publiski pieejamā dokumentā, kas pārskatīts šim rakstam, nav skaidri pateikts, kam jānodrošina privāta kamera, kas vērsta uz militāri nozīmīgu maršrutu.

Protesti izskatījās saskaņoti. Pierādījumi — ne vienādi

Tikai Nīderlandes gadījumā Krievijas veikta uzlaušana tika tieši sasaistīta ar Ukrainas militārās loģistikas maršrutiem. Vācijas izsaukums attiecās uz kiberielaušanos aizsardzības uzņēmumos, savukārt drošības dienestu amatpersonas atsevišķi brīdināja par „zemā līmeņa aģentiem”, kas apsekojot kazarmas un transporta objektus (Focus). Francija Krievijas Federālajam drošības dienestam FSB — iekšējās drošības un izlūkošanas dienestam, kas īsteno arī ārvalstu kiberoperācijas — piedēvēja vairākus gadus ilgu kiberizspiegošanas kampaņu pret aizsardzības un diplomātiskajiem tīkliem, taču neziņoja par konkrētu uzbrukumu transporta maršrutam (Quai d'Orsay, ZDNet France). Somija brīdināja, ka tā pati FSB vienība izmantojot vāji konfigurētus maršrutētājus uzbrukumos enerģētikas un aizsardzības mērķiem, nenosaucot konkrētu kompromitētu maršrutu (Yle).

Četras valdības no atšķirīgiem pierādījumu kopumiem izveidoja vienu politisku vēstījumu. Šāda sasaistīšana var būt pamatota. Tomēr publiski pieejamie pierādījumi katrā lietā atšķiras — no konkrētiem līdz netiešiem. Ja tos visus pasniedz kā vienlīdz pierādītus, tiek pārvērtēts tas, kas sabiedrībai faktiski ir parādīts.

Kāpēc durvju kamera kļūst par militāru problēmu

Dažu uzlauztu kameru nozīmi nosaka ģeogrāfija. Eiropā nav atsevišķu militāro ceļu. ES militārās mobilitātes politika par divējāda lietojuma infrastruktūru nosaka Eiropas transporta tīklu TEN-T: tās pašas šosejas, dzelzceļi un ostas, kas pārvieto komerckravas, vajadzības gadījumā jāspēj nodrošināt arī ātru militāru pastiprinājumu (European Commission).

Tas nozīmē, ka katra kamera, maršrutētājs un vadības sistēma gar šiem koridoriem kļūst par potenciālu novērošanas punktu Krievijai. Polija, kas ir galvenais Eiropas sauszemes savienojums ar Ukrainu, risku parāda īpaši konkrēti. Polijas Aizsardzības ministrijas brīdinājumā kā Krievijas sabotāžai ievainojami objekti minēti dzelzceļi, lidostas, noliktavas un telekomunikācijas (Wirtualna Polska).

Lietuva parādīja, kas var sekot pēc novērošanas. Izmeklējošie žurnālisti atklāja „Telegram” kanālus, kuros piedāvāta nauda par dedzināšanas uzbrukumiem NATO transportlīdzekļiem; starp mērķiem bija karavīri pie Pabrades poligona un dzelzceļa infrastruktūra (LRT, TV3). Loģika ir secīga: kartēt maršrutu, vērot kustību, savervēt vietējo starpnieku. Kameru ieraksti šādā ķēdē kļūst par mērķēšanas datiem.

Kam jāsniedz atbilde

Četri saskaņoti diplomātiskie protesti rāda, ka Eiropas valdības civilo digitālo infrastruktūru arvien vairāk uztver kā daļu no kara laika vides. ES sankciju pakete vērsta pret Krievijas kiberoperāciju veicējiem, taču sarežģītākais jautājums ir iekšpolitisks: kurš pārbauda privātās ierīces, kas atrodas gar militāri nozīmīgiem koridoriem?

Nīderlandes gadījums problēmu atvēra. Tas nepiedāvāja risinājumu. Atbildība gulstas uz valdībām, kuras izvēlējušās starptautisku ieroču piegāžu sistēmu virzīt caur civilajiem koridoriem, iepriekš nenosakot, kam jānodrošina civilais slānis, no kura šī sistēma ir atkarīga.