Krievija izseko NATO ieroču plūsmas

Lēta drošības kamera pie kādas noliktavas sienas Eiropā, joprojām ar rūpnīcas paroli, tika nemanāmi pārņemta Krievijas valsts hakeru kontrolē un iekļauta novērošanas tīklā, kas sekoja ieroču piegādēm Ukrainai. Kameras īpašnieks, iespējams, par to nekad neuzzinās. Nīderlandes izlūkdienesti jūlija sākumā atklāja šo operāciju, aprakstot, kā NATO valstīs gar militārās loģistikas maršrutiem esot uzlauztas IP kameras (AIVD, DW). Šis gadījums labi parāda to, ko Eiropas valdības tagad pasaka arvien tiešāk: Krievijas kiberoperācijas pret civilo infrastruktūru nav atsevišķi incidenti. Tās ir pastāvīgs spiediena režīms.

Somijas amatpersonas to raksturo ar vārdu „arkipäivää” — ikdiena, pastāvīgs fons (Yle). NATO 13. jūlijā nosodīja Krievijas „noturīgās ļaunprātīgās kiberaktivitātes”, un arī šis formulējums norāda uz to pašu (NATO). Runa nav par vienu uzlaušanu, ko izmeklē un aizver. Runa ir par ilgstošu operāciju, ar kuru valstīm jāiemācās dzīvot un kuru tām jāspēj ierobežot.

Nokopēt visas ēkas atslēgas

Vecais priekšstats par kiberuzbrukumu ir zādzība: kāds ielaužas, kaut ko paņem un aiziet. Tas, ko tagad apraksta vairākas Eiropas iestādes, vairāk līdzinās situācijai, kurā kāds nokopē visas ēkas atslēgas, izpēta apsardzes grafiku, kartē piegāžu maršrutus un reizēm iedarbina ugunsgrēka trauksmi, lai pārbaudītu reakcijas ātrumu.

Ieejas punkts bieži ir pavisam ikdienišķs: vecs rūteris, vāja parole, gadiem neatjaunināta ierīce. Somijas Drošības izlūkdienests Supo norāda, ka Krievijas Federālā drošības dienesta 16. centrs tieši šādas ievainojamības izmantojot spiegošanai pret enerģētikas un aizsardzības uzņēmumiem (Supo). Tam nav vajadzīgi īpaši sarežģīti rīki.

Stratēģiski bīstamākais sākas pēc iekļūšanas. Uzbrucēji nozog piekļuves datus — faktiski nokopē atslēgas — un ar tiem pārvietojas no vienas sistēmas uz citu: no priekštelpas uz noliktavu, pēc tam uz vadības telpu. Viņi seko iekšējai saziņai, izzina organizācijas darbības loģiku un saglabā piekļuvi mēnešiem vai gadiem. Spiegošana ļauj uzzīmēt karti. Masveida bezjēdzīgas datplūsmas uzbrukumi, kas nogāž tīmekļvietnes, rada troksni. Destruktīva ļaunprogrammatūra var palikt neaktīva līdz brīdim, kad vajadzīga eskalācija (ENISA).

Dažādas valstis, viena kampaņa

Katra valsts šo apdraudējumu redz caur savu ievainojamību. Somijai tas ir tīkla malas stāsts: enerģētikas un citu kritisko nozaru uzņēmumi kļūst par ilgtermiņa spiegošanas mērķiem. Somijas ārlietu ministre Elīna Valtonena nosodīja šīs darbības un izsauca Krievijas vēstnieku (MTV Uutiset). Polijai tas ir loģistikas koridora stāsts: kā viens no galvenajiem Ukrainas atbalsta tranzīta maršrutiem tā saskaras ar kiberoperācijām līdzās fiziskai sabotāžai. Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis brīdināja, ka esot ticama izlūkinformācija par Krievijas plānotām turpmākām darbībām, vienā uzskaitījumā minot dedzināšanu, uzbrukumus dzelzceļam, infrastruktūras izlūkošanu un digitālus ielaušanās mēģinājumus (RMF24, Rzeczpospolita).

Šie vērtējumi nav pretrunīgi. Tie rāda vienas kampaņas dažādas virsmas: iegūt piekļuvi, vērot tīklus, kartēt atkarības, selektīvi traucēt darbību un palielināt izmaksas valstīm, kas atbalsta Ukrainu.

Te gan jāievēro robeža starp publiski pārbaudāmiem faktiem un izlūkdienestu vērtējumiem. Daļa brīdinājumu balstās klasificētā informācijā, ko valdības nevar publiskot. Atribūcija šeit ir oficiāls valsts vērtējums, nevis tiesas zālē pārbaudītu pierādījumu kopums. Polijas Ārlietu ministrija atsaucās uz ES nostāju, kas destruktīvas operācijas saista ar FDD 16. centru (WP). Tas ir ticams un institucionāli balstīts vērtējums, bet ne pilnībā auditējams publiskajā telpā.

Likumi ir gatavāki nekā rūteri

Eiropas juridiskā reakcija pēdējos gados ir virzījusies ātri. Divu galveno instrumentu — Tīklu un informācijas sistēmu drošības direktīvas NIS2 un Kibernoturības akta — kopīgā ideja ir pārcelt atbildību augstāk: no pārslogotas IT nodaļas uz uzņēmumu vadību un ierīču ražotājiem (NIS2 Directive). NIS2 nosaka augstākās vadības juridisku atbildību par kiberdrošību un paplašina incidentu ziņošanas pienākumus vairākās nozarēs. Kibernoturības akts tieši skar kameru un rūteru problēmas sakni: ražotājiem jālaiž tirgū produkti ar pienācīgiem drošības iestatījumiem, nevis rūpnīcas parolēm (EUR-Lex CRA).

Vājā vieta ir ieviešana. Direktīva nevar vienā dienā salabot visus vecos rūterus vai nomainīt visas noklusējuma paroles. NIS2 pārņemšana dalībvalstīs joprojām ir nevienmērīga. Arhitektūra ir pareiza, bet elektroinstalācija vēl nav pabeigta.

Eiropas iedzīvotājiem šī maiņa ir ne tikai tehniska, bet arī domāšanas jautājums. Kiberdrošība vairs nav ārkārtas sakopšana pēc skaļa uzbrukuma. Tā ir infrastruktūras uzturēšana: nepārtraukta uzraudzība, atjaunināšana, piegādātāju kontrole un gatavība reaģēt uz incidentiem. Tas ir mazāk redzami nekā viens skaļš uzbrukums, bet daudz grūtāk uzturami ilgtermiņā. Nākamais pārbaudījums nebūs tas, vai Eiropai uz papīra ir pareizie likumi. Pārbaudījums būs tas, vai vecās kameras, neatjauninātie rūteri un nepietiekami sagatavotās uzņēmumu valdes būs mainījušās, pirms Krievija izmantos piekļuvi, ko tā jau ir izveidojusi.